Kas ir tradicionālā mācību programma?

Tradicionālā mācību programma ir izglītības programma, kas atbilst noteiktajām vadlīnijām un praksei. Šis termins var attiekties gan uz mācību programmu kopumā, piemēram, uz kursu kopumu, kas studentiem jāapgūst, lai tos absolvētu, un to pasniegšanas secību, gan uz mācību programmu atsevišķā klasē pasniegtā satura veidā. Šī mācību programma dažkārt tiek kritizēta par pārāk šauru, un vairāki izglītības profesionāļi ir izstrādājuši alternatīvas izglītības metodes vai ierosinājumus tradicionālās mācību programmas mācīšanai plašākā veidā.

Visas mācību programmas izpratnē tradicionālā mācību programma ietver pamatpriekšmetus un izvēles priekšmetus. Pamatpriekšmetos parasti ietilpst tādas tēmas kā matemātika, dabaszinātnes, vēsture un angļu valoda. Studenti var apgūt arī sociālo zinātņu kursus un paplašināt savu mācību programmu ar tādām tēmām kā māksla, svešvalodas, mūzika, aktiermāksla un tā tālāk. Mācību programma ir izstrādāta progresīvā veidā, un katrs līmenis ir nedaudz sarežģītāks nekā iepriekšējais, un tas liek studentiem veidot prasmes un izmantot tās savā darbā savā mācību programmā.

Individuālajā klasē tradicionālā mācību programma ietver informācijas pasniegšanu bloku vai vienību veidā, kas tiek sadalīti mazākās informācijas vienībās un ko skolotājs pasniedz skolēniem. Tradicionāli apmaiņa starp skolēniem un skolotājiem tiek veicināta mazāk, un arī diskusijas veicināšana klasē neietilpst šajā mācību programmā. Daži pedagogi tos uzskata par trūkumiem, jo ​​viņi uzskata, ka skolēni, visticamāk, attīstīs kritiskās domāšanas prasmes, kā arī internalizēs un pielieto informāciju, ja viņi apspriežas ar klasi, prezentē projektus, kas ļauj paplašināt materiālu utt. Arvien biežāk šādas aktivitātes tiek pieņemtas mācību programmās visā pasaulē.

Tradicionālā mācību programma var būt arī lielā mērā balstīta uz standartiem, un testēšanu izmanto, lai novērtētu sasniegumus un progresu. Šo praksi kritizē arī izglītība, jo uz standartiem balstītas mācību programmas var iegūt formātu “mācīt, lai pārbaudītu”, kurā studentiem tiek sniegta informācija, kas palīdzēs nokārtot pārbaudījumu, bet ne vienmēr ar informāciju, ko viņi var izmantot. Piemēram, matemātikas izglītība var būt ļoti balstīta uz formulām un matemātikas veikšanas veidiem, bet ne uz matemātikas prasmēm, kas varētu būt noderīgas reālajā dzīvē.