Kas ir tuatara?

Lai gan to dažkārt sauc par “dzīvo fosiliju”, tuatara pēdējo 200 miljonu gadu laikā ir faktiski ļoti mainījusies, tostarp izstrādājusi pielāgojumus cenozoja laikmeta aukstākiem laikapstākļiem. Plašs pētījums par molekulārās evolūcijas tempiem dažādās dzīvnieku ģintīm atklāja, ka tuatara ir viena no visstraujāk attīstošajām sugām starp pētītajām grupām. Tāpat kā daudzi rāpuļi, arī tuatara saglabā pamata ķirzakai līdzīgo ķermeņa plānu, kas datēts ar senākajiem rāpuļiem, kas dzīvoja pirms 315 miljoniem gadu, piemēram, Hylonomus.

Tuatara ir ļoti interesanta tiem, kas pēta rāpuļu un tetrapodu attīstību kopumā. No visiem amniotiem tuatara ir viena no vismazāk specializētajām. Tās atrašanās vieta tiek uzskatīta par abinieku līdzīgu, un tās sirds ir primitīvākā no visiem amniotiem. Atšķirīgu zobu vietā, kas var izkrist un ataugt, tuatara zobi ir tieši izvirzīti no žokļa kaula. Kad tie nolietojas, tos nevar nomainīt, tāpēc vecajām tuatarām jāpāriet uz mīkstāku barību, piemēram, sliekām. Tuataram trūkst auss cauruma vai bungādiņas, tā vietā vidusauss ir piepildīta ar maņu audiem. Tā rezultātā dzīvniekam ir slikta dzirde.

No visiem dzīvniekiem tuataram ir vislabākais parietālās acs piemērs, relikts trešais acs galvas augšdaļā, kas sastāv no pašas tīklenes, radzenes, lēcas un deģenerēta nervu kūļa, kas nogādā informāciju smadzenēs. Izšķīlušiem mazuļiem parietālā acs ir skaidri redzama, bet no četriem līdz sešiem mēnešiem to pārklāj necaurspīdīgas zvīņas un pigments. Acs funkcija nav zināma, taču ir pierādīts, ka salamandrām parietālā acs nosaka gaismas polarizāciju, ļaujot tai atrast sauli pat zem plaša mākoņu segas.