Ureteroskops ir instruments, ko izmanto, lai izietu cauri urīnceļiem un redzētu to iekšpusi. Šāda veida endoskopu izmanto urēteroskopijās, ko izmanto, lai atrastu un izņemtu no ķermeņa nierakmeņus. Šai procedūrai nav nepieciešams iegriezums, padarot to mazāk invazīvu un samazinot pacienta inficēšanās risku.
Urēteroskopijas laikā urēteroskops tiek ievietots urīnizvadkanālā – caurulē, kas savieno ķermeņa ārpusi ar urīnpūsli. No turienes ārsts virzīs tvērumu urīnpūslī un pēc tam urīnvadā un visbeidzot nierēs. Lielākā daļa nierakmeņu atrodas nierēs, bet lielākus akmeņus var atrast urīnvadā, urīnpūslī vai urīnizvadkanālā.
Kad akmens ir atrasts, urēteroskopa galā tiks piestiprināts neliels groziņš. Ārstējošais ārsts izmantos grozu, lai satvertu un izņemtu nierakmeņus. Dažreiz ārsti apzināti iegrūž nierakmeņus atpakaļ nierēs, jo nieres var tos dabiski sadalīt.
Ureteroskopi ir divu veidu, pamatojoties uz to stingrību. Cietie urēteroskopi izskatās kā stingrs teleskops, un tos izmanto, lai nodrošinātu taisnu skatu urīnizvadkanālā. Šādu urēteroskopu izmanto, ja akmeņi atrodas urīnvada apakšējā un vidusdaļā netālu no urīnpūšļa.
No otras puses, elastīgie urēteroskopi ir kaļami instrumenti, kas paredzēti 180° pagriezieniem, lai pārvietotos pa urīnizvadkanālu, urīnpūsli, urīnvadu un nierēm. Šos tvērumus izmanto, lai atrastu un noņemtu akmeņus, kas atrodas nierēs, kā arī nieres tuvumā urīnvada augšējā daļā. Kā varētu iedomāties, urēteroskopija, kas veikta ar elastīgu urēteroskopu, ir labvēlīgāka ķermenim nekā tā, kas tiek veikta ar stingru instrumentu.
Pēc neveiksmīgām urēteroskopijām var sekot laparoskopiskas operācijas. Lai gan laparoskopiskām procedūrām ir augsts panākumu līmenis, tām ir nepieciešami vairāki iegriezumi un parasti arī ilgāka uzturēšanās slimnīcā. Turklāt iegriezumi palielina infekcijas risku.