Kas ir Vecuma diskriminācijas likums nodarbinātībā?

Likumā darba devējs ir definēts kā grupa nozarē, kas “veic komerciju”, kurā strādā 20 vai vairāk darbinieku. Šī definīcija ir diezgan plaša, un tā attiecas uz plašu uzņēmumu loku. Daži ļoti mazi uzņēmumi varētu neietilpst Likumā par diskrimināciju nodarbinātībā, taču tie parasti būtu retāk sastopami.

Galvenais noteikums, kas regulē darbiniekus, uz kuriem attiecas Likums par vecuma diskrimināciju nodarbinātībā, ir tāds, ka viņiem ir jābūt vecākiem par 40 gadiem. Gandrīz jebkurš darbinieks šajā vecuma diapazonā ir aizsargāts, ar dažiem izņēmumiem. Neatkarīgi darbuzņēmēji neatbilst definīcijai. To nedara ne ievēlētās amatpersonas, ne daži viņu ieceltie, kas strādā ar politikas jautājumiem. Politisks izņēmums pastāv, jo var rasties situācijas, kad vecums būtu pamatots iemesls, lai atstādinātu ievēlētu personu no amata.

Darba devēji saskaņā ar likumu drīkst prasīt personas vecumu, taču ir daži īpaši ierobežojumi. Ja darba devējs pieprasa norādīt personas vecumu, lai viņu iebiedētu un atturētu no pieteikšanās, tas būtu Likuma par diskrimināciju nodarbinātībā pārkāpums. Lai izvairītos no šāda veida uzvedības, ikviens darba devējs, kurš vēlas iepriekš jautāt par vecumu, var tikt pakļauts īpašai pārbaudei.

Darba devēji savos darba sludinājumos nedrīkst norādīt vecuma ierobežojumus, izņemot vienu izņēmumu. Ir daži darbi, kuros cilvēki, kas vecāki par noteiktu vecumu, vienkārši nespētu veikt savus pienākumus. Viens piemērs varētu būt darbs, kas prasa ārkārtīgi smagu fizisko darbu. Vēl viens piemērs varētu būt aktiera darbs, kur producentiem bija vajadzīgs 12 vai 20 gadus vecs jaunietis. Šādās situācijās vecāka gadagājuma cilvēks var nespēt veikt savu profesiju, un parasti būtu pieņemami darba paziņojumos norādīt saprātīgu vecuma ierobežojumu.