Hipnopompiskas halucinācijas, kurās indivīds pēc pamošanās uztver vizuālas vai skaņas ilūzijas, parasti tiek attiecinātas uz priekšējās daivas darbības traucējumiem. Šī parādība, ko bieži dēvē par “miega inerces izpausmi”, rodas, ja smadzenes nespēj ātri pielāgot indivīda sapņu stāvokli nomodā. Rezultātā sapņu attēli un skaņas var tikt pārnestas uz cilvēka apzināto uztveri. Bezmiegs ir identificēts kā galvenais cēlonis garīgās funkcijas traucējumiem, kas saistīti ar šāda veida halucinācijām, lai gan citi iespējamie cēloņi ir narkotiku lietošana, depresija un fizioloģiski traucējumi.
Personām, kuras cieš no bezmiega, visbiežāk rodas hipnopompiskas halucinācijas. Miega trūkums var nopietni palēnināt garīgās funkcijas, kā rezultātā frontālā daiva nespēj ātri atšķirt spilgtus sapņus no realitātes. Turklāt bezmiega slimnieki bieži cieš no mikromiega, kas ir ārkārtīgi īsi neparedzēta miega periodi. Ātrais gulēšanas ātrums var nekavējoties iegremdēt cilvēku ātrās acu kustības (REM) miegā, kas ir miega līmenis, kas visvairāk saistīts ar sapņošanu. Mikroguļošs indivīds parasti pamostas vairākas sekundes pēc stāvokļa sasniegšanas, pārāk ātri paātrinot miega un apziņas posmus, lai smadzenes tos varētu apstrādāt.
Dažu zāļu lietošana var arī veicināt smadzeņu darbības palēnināšanos. Tas visspilgtāk izpaužas ar sedatīviem līdzekļiem, piemēram, diazepāmu. Tie, kas lieto smagus sedatīvus medikamentus, parasti ziņo par gausu garīgo funkciju, kas savukārt var izraisīt halucinācijas pēc pamošanās no miega. No otras puses, halucinogēnās narkotikas, piemēram, opija, veicina šo ilūziju attīstību, mazinot lietotāja spēju atšķirt fantāziju no realitātes. Iespējams, ka šis efekts var turpināties pēc tam, kad zāļu iedarbība ir beigusies.
Psihiski traucējumi, kas saistīti ar noteiktu garīgo procesu izslēgšanu, pēc pamošanās var izraisīt halucinogēnas sekas. Depresīvi traucējumi, piemēram, smagi depresijas traucējumi (MDD) un sezonāli afektīvi traucējumi (VAD), ir iespējamie hipnopompisku halucināciju cēloņi. Šie stāvokļi bieži ir saistīti ar bezmiegu un garīgās asuma zudumu, kas ir divi galvenie faktori, kas veicina ar miegu saistītas halucinācijas.
MDD gadījumā pastāv liela iespēja, ka halucinācijas var rasties smadzeņu bioloģisku problēmu dēļ. Šo traucējumu var izraisīt, piemēram, fizioloģiska nespēja ražot vai uzturēt atbilstošu serotonīna līmeni. Tas izraisa priekšējās daivas darbības traucējumus un kā rezultātā halucinācijas. Dažiem indivīdiem, iespējams, fizisku bojājumu vai iedzimtu traucējumu rezultātā ir pavājināta priekšējās daivas funkcija, tādēļ viņiem pamošanās laikā ir lielāka iespēja piedzīvot hipnopompiskas halucinācijas.