Tiek uzskatīts, ka pieķeršanās traucējumi, ko dēvē arī par reaktīvo piesaistes traucējumiem, attīstās indivīda neveiksmes vai nespējas veidot nozīmīgu pieķeršanos aprūpētājiem pirmajos dzīves gados. Atšķirībā no vairuma bērnības psiholoģisko traucējumu, ir maz vai nav nekādu pierādījumu par ģenētiskiem faktoriem, kuriem ir nozīme pieķeršanās traucējumu attīstībā; problēmas definīcija Garīgo traucējumu diagnostikas un statistikas rokasgrāmatas ceturtajā izdevumā (DSM-IV) apraksta to kā nepareizas aprūpes rezultātu. Bērniem, kas jaunāki par 5 gadiem, kuri saskaras ar vecāku vai aprūpētāju vardarbību vai nolaidību, ir lielāka iespēja attīstīt traucējumus. Šos faktorus mazina bērna pieķeršanās stils, temperaments un emocionālā un intelektuālā brieduma pakāpe. Pacientiem, kas cieš no traucējumiem, ir arī risks saglabāt šīs problēmas, kā rezultātā sociālās attiecības kļūst vājas līdz pat pieauguša cilvēka vecumam.
Pētījumos atklāts, ka pacientiem ar pieķeršanās traucējumiem agrā bērnībā bija negatīva pieredze ar primārajiem aprūpētājiem. Lai gan dažiem bērnībā netika pievērsta pietiekama uzmanība, citiem tika pievērsta pārmērīga uzmanība. Šķiet, ka vairākiem pacientiem šie traucējumi ir attīstījušies vecāku trūkuma dēļ vai kā reakcija uz pārgalvīgu aprūpētāju. Nekonsekventa vecāku audzināšana bija vēl viens faktors, kas veicināja pavājinātu spēju veidot nozīmīgas pieķeršanās. Indivīdiem, kuri agrā bērnībā cieta no fiziskas vai emocionālas vardarbības, bija arī tendence attīstīties traucējumiem.
Vairāki eksperti norāda, ka pieķeršanās traucējumi veidojas no aprūpētāja nespējas pielāgoties bērna pieķeršanās stilam. Bērniem ar drošu pieķeršanās stilu — tiem, kuri brīvi izpēta savu vidi, kamēr aprūpētājs ir klāt, ir nomākti par viņas prombūtni un atvieglo viņas atgriešanos, ir vismazākā iespēja saslimt ar traucējumiem. Tiem, kuru stils ir vairāk netipisks, izturīgs pret trauksmi, izvairīšanās no satraukuma un neorganizēts stils, ir lielāks pieķeršanās traucējumu risks.
Bērna temperamentam var būt arī nozīme pieķeršanās traucējumu attīstībā. Piemēram, jautri bērni mēdz piesaistīt vairāk aprūpētāja uzmanības, kas var ietekmēt bērna audzināšanu. Bērna intelektuālais un emocionālais briedums ir vēl viens faktors, kas veicina traucējumu attīstību. Bērni, kuri ir īpaši nobrieduši saviem gadiem, ir labāk sagatavoti, lai tiktu galā ar jebkādām vecāku stila neatbilstībām, un viņi ir izturīgāki pret vardarbības un nolaidības emocionālo ietekmi. Tas izskaidro, kāpēc personām ar līdzīgu izcelsmi var būt ievērojami atšķirīgi pielikumu profili.