TJG Online
Izglītība un apmācība

Ko dara kristīgais konsultants?

Īsā atbilde

Kristīgais konsultants sniedz sarunu atbalstu cilvēkiem grūtībās, apvienojot konsultēšanas prasmes ar kristīgo ticības skatījumu. Latvijā tā nav psihologa profesija: psihologa darbu regulē Psihologu likums, un garīgais atbalsts to neaizstāj.

Praksē darbs izpaužas kā regulāras sarunas par attiecību grūtībām, zaudējumu, vainas izjūtu, ticības jautājumiem, atkarības sekām ģimenē vai dzīves lēmumiem. Atkarībā no sagatavotības konsultants izmanto aktīvās klausīšanās paņēmienus, palīdz cilvēkam formulēt problēmu un iespējamos risinājumus, kā arī piedāvā garīgo praksi: lūgšanu, Rakstu lasīšanu, dalību draudzes atbalsta grupā. Sarunas var notikt individuāli, pārī vai ģimenē.

Atšķirībā no psihoterapijas, kas balstās uz noteiktu metodi un tās zinātnisko pamatojumu, kristīgā konsultēšana balstās arī uz reliģisku pasaules uzskatu, ko klients apzināti izvēlas. Tieši tāpēc profesionāla prakse prasa skaidru vienošanos jau sākumā: kāda ir konsultanta sagatavotība, ko sarunas var un ko nevar dot, kā tiek ievērota konfidencialitāte un kādos gadījumos konsultants nosūtīs cilvēku pie cita speciālista. Šo vienošanos ir vērts pārrunāt pirmajā tikšanās reizē, nevis vēlāk.

Robežas ir galvenais ētikas jautājums. Depresijas, panikas traucējumu, psihozes, ēšanas traucējumu vai pašnāvības domu gadījumā nepieciešama ārstniecības personas palīdzība: ģimenes ārsts, psihiatrs vai sertificēts psihologs, bet akūtā krīzē, neatliekamā medicīniskā palīdzība. Tāpat vardarbības gadījumā jāiesaista policija un sociālais dienests. Atbildīgs konsultants šajās situācijās neuzņemas ārstēšanu, bet palīdz cilvēkam nokļūt pie speciālista un pēc tam var sniegt garīgo atbalstu paralēli ārstēšanai.

Latvijā šāda veida atbalstu visbiežāk sniedz draudžu darbinieki, dvēseļaprūpētāji un kapelāni, kuri strādā slimnīcās, bruņotajos spēkos, ieslodzījuma vietās un krīzes centros. Sagatavotību iegūst teoloģijas studijās, kapelānu apmācībā un konsultēšanas kursos, un nopietnu praksi raksturo regulāra supervīzija. Nosaukumam „kristīgais psihologs" Latvijā nav juridiska pamata: psihologa vārdu drīkst lietot tikai persona, kas iekļauta Psihologu reģistrā, savukārt ticība var būt psihologa personiskais uzskats, nevis atsevišķa specialitāte.

Kā izšķirties, pie kā iet? Ja galvenā vajadzība ir jēgas, ticības, piedošanas vai sēru jautājumi, garīgais atbalsts ir piemērots un bieži pieejams bez maksas draudzē vai slimnīcas kapelāna dienestā. Ja simptomi traucē ikdienas darbību, ilgst nedēļām, skar miegu, apetīti vai darbspējas, vispirms nepieciešams ārsts vai psihologs, un garīgais atbalsts var iet paralēli. Šīs divas lietas nav pretstati, un labs konsultants pats to pateiks pirmais.

Atsevišķi jārunā par samaksu un robežām attiecībās. Draudzes sniegtais atbalsts parasti ir bez maksas, un tieši tāpēc ir svarīgi saglabāt skaidru robežu starp konsultanta lomu un draudzības vai vadības attiecībām. Ja konsultants vienlaikus ir jūsu darba devējs, draudzes vadītājs vai radinieks, interešu konflikts ir gandrīz neizbēgams, un pareizāk ir lūgt, lai sarunas vada cita persona.

Ko noskaidrot pirms sarunām

Jautājiet, kāda ir konsultanta izglītība un pieredze, vai viņš saņem supervīziju, cik ilgas un cik biežas ir tikšanās, vai tās ir bez maksas un kā tiek glabātas piezīmes. Skaidra atbilde uz šiem jautājumiem ir profesionalitātes pazīme, izvairīga atbilde, brīdinājums.

Ja sarunu laikā parādās spiediens pārtraukt ārsta nozīmētu ārstēšanu, atteikties no medikamentiem, norobežoties no tuviniekiem vai ziedot naudu, tās ir nopietnas brīdinājuma zīmes, un šādas sarunas jāpārtrauc. Par ārstniecības jomas pārkāpumiem var ziņot Veselības inspekcijai.

Kur Latvijā meklēt palīdzību krīzē

Dzīvībai bīstamā situācijā zvaniet uz 113 vai 112. Ja nepieciešama saruna, darbojas krīzes un uzticības tālruņi, tostarp bezmaksas bērnu un pusaudžu uzticības tālrunis 116111, un pašvaldību sociālie dienesti var norādīt tuvāko krīzes centru.

Psihiatra konsultācijai Latvijā nosūtījums nav nepieciešams, un pie viņa var pieteikties tieši. Tas ir svarīgs praktisks fakts, jo bieži cilvēks nogaida mēnešus, domādams, ka vispirms jāiet pie ģimenes ārsta. Šis raksts ir vispārīgs skaidrojums, nevis individuāls medicīnisks vai psiholoģisks ieteikums. Ja meklējat atbalstu tuviniekam, atcerieties, ka pieaugušu cilvēku pie speciālista aizvest pret viņa gribu nevar, izņemot likumā noteiktus gadījumus. Reālākais solis ir piedāvāt konkrētu palīdzību: sazvanīt pieņemšanu, aizvest vai pabūt līdzās pirmajā reizē.

Avoti