Psihoterapeits jeb psihoterapeits ārstē dažādus stāvokļus, piemēram, pielāgošanās vai attīstības traucējumus, kā arī garīgus traucējumus un slimības. Tiek izmantotas dažādas psiholoģiskas metodes, lai mainītu negatīvo uzvedību, domas, ieradumus un jūtas, kā arī attīstītu pašapziņu un personīgās stiprās puses. Psiholoģiskie terapeiti izmanto dažādas teorētiskās pieejas un var piedāvāt individuālu, grupu vai ģimenes terapiju. Galvenā atšķirība starp psihoterapiju un citiem konsultēšanas veidiem ir tāda, ka pirmajai ir nepieciešama noteikta apmācība, bet otrajai var nebūt nepieciešama.
Dažādas teorētiskās pieejas izmanto dažādi terapeiti, kuri vadās pēc savas sagatavotības un pieredzes, lai vislabāk atbilstu pacienta vajadzībām. Parasti pirmās dažas vizītes tiks veltītas pacienta psiholoģiskai izvērtēšanai un tādu attiecību nodibināšanai, kurās gan terapeits, gan pacients jūtas ērti. Uzdodot pamatjautājumus un, iespējams, aizpildot anketu, psiholoģiskais terapeits spēj izveidot pacienta psiholoģisko profilu, kas pēc tam nosaka, kā jāturpina konsultēšana.
Terapija ir atkarīga no psihoterapeita iecienītās pieejas. Uzvedības un kognitīvās terapijas vai abu kombinācija ir vērsta uz attiecīgi uzvedības un izziņas mainīšanu. Terapeits lielāko daļu sarunu atstāj pacienta ziņā, un pakāpeniski neadaptīvās domas un uzvedība tiek neapgūta, un to vietā stājas racionālas, pozitīvas domas un uzvedība. Psihoanalītiķi koncentrējas uz sapņiem un bezsamaņu un palīdz pacientam noskaidrot, kā darbojas viņu prāts un kāpēc viņi rīkojas tā. Apzinoties bezsamaņā esošo prātu, pacients var izdarīt dažādas izvēles.
Ir daudzas terapijas pieejas, bet standarta procedūra ir tāda, ka pēc novērtējuma tiek noteikta diagnoze; tad parasti psiholoģiskais terapeits ar pacientu pārrunā ārstēšanas procedūru vai vajadzības gadījumā pat nosūta pacientu pie cita terapeita. Dažas terapijas tiek veiktas reizi nedēļā, savukārt citas dod priekšroku sesijām biežāk. Tāpat daži ir paredzēti īstermiņa, bet citi var ietvert ilgtermiņa saistības. Parasti sesija ietver verbālu saziņu starp terapeitu un pacientu, bet dažreiz terapija ietver mākslu, drāmu, mūziku vai fizisko izpausmi, lai vai nu nonāktu līdz problēmas saknei, vai arī panāktu tās ārstēšanu.
Lai kļūtu par psiholoģisko terapeitu, ir nepieciešams vai nu maģistra grāds, vai doktora grāds. Doktora grāds ļauj terapeitam izveidot privātpraksi, savukārt terapeiti ar maģistra grādu var praktizēt tikai uzraudzībā. Sociālie darbinieki, psihiatri un konsultanti var arī praktizēt psihoterapiju atbilstoši savām ievirzēm.