Ko nozīmē nemainīgās jeb salīdzināmās cenas?

Nominālā summa ir tā, kas rakstīta uz čeka vai algas lapiņas attiecīgajā gadā. Reālā summa jeb summa salīdzināmās cenās parāda, cik daudz par šo naudu tolaik varēja nopirkt, izteikta izvēlētā bāzes gada naudā. Atšķirība rodas tāpēc, ka cenas laika gaitā mainās, un divdesmit gadus veca alga bez pārrēķina nav salīdzināma ar šodienas algu, pat ja abas izteiktas eiro.

Pārrēķina loģika ir vienkārša. Vecā summa tiek reizināta ar attiecību starp jaunā un vecā gada cenu līmeni. Cenu līmeni raksturo indekss, kas rāda, cik reižu vidējās patēriņa cenas kopš bāzes perioda ir mainījušās. Ja cenas divkāršojušās, tad veca summa šodienas naudā ir divreiz lielāka par nominālo. Tieši šim nolūkam statistikas iestādes publicē indeksu rindas, un tās ir brīvi pieejamas.

Svarīgi ir izvēlēties pareizo indeksu. Patēriņa cenu indekss der mājsaimniecību ienākumiem un izdevumiem, jo tas mēra preču un pakalpojumu groza cenas. Būvniecības izmaksu indeksu lieto būvdarbu tāmēm, ražotāju cenu indeksu rūpniecībai, bet iekšzemes kopprodukta pārrēķinam izmanto deflatoru, kas aptver visu ekonomiku. Ja izvēlēts ne tas indekss, rezultāts var novirzīties ievērojami, sevišķi garos periodos.

Biežākā kļūda ir salīdzināt nominālus skaitļus no dažādiem gadiem un izdarīt no tā secinājumus. Otra kļūda ir jaukt divus jautājumus: cik naudas cilvēks saņem un ko par to var nopirkt. Alga var augt un vienlaikus pirktspēja krist, ja cenas aug straujāk. Tieši tāpēc sabiedriskajā diskusijā runā par reālo algu un reālajiem ienākumiem, nevis tikai par vidējo bruto algu.

Trešā kļūda attiecas uz valūtas maiņu. Latvijā summas līdz 2014. gadam bija latos, un tās vispirms jāpārrēķina eiro pēc fiksētā maiņas kursa, un tikai pēc tam jāpiemēro inflācijas korekcija. Ja šos divus soļus sajauc vietām vai kādu izlaiž, rezultāts būs kļūdains. Pārbaudei der vienkāršs tests: vai iegūtais skaitlis ir loģisks salīdzinājumā ar tā laika cenām, piemēram, maizes klaipa vai degvielas litra cenu.