Pārliecība attiecas uz to, cik patiess vai reālistisks lasītājam šķiet darbs, parasti literārs darbs, un bieži norāda, ka darbam ir spēcīga iekšējā loģika. Šis termins izriet no klasiskā lietojuma, un kādreiz tika uzskatīts, ka tas galvenokārt ir lasītāja vai auditorijas vieta, kas bija atbildīga par darbu kā reālistisku. Tomēr kopš tā laika tā ir attīstījusies, un pēdējā laikā tiek izmantota, lai atsauktos uz rakstnieka vai stāstnieka atbildību par darba patiesuma un godīguma atspoguļošanu. Pārliecība var būt jebkura veida darbos, tostarp zinātniskajā fantastikā un stāstos, kas ir ļoti fantastiski.
Pārliecības nozīme ir tās attiecībās ar to, cik labi lasītājs var ļauties, lai tas tiktu iesaistīts stāstā. Agrīnā termina “pārliecība” lietojums cēlies no latīņu vārda “patiesība”, un tas joprojām norāda uz darba patiesumu. Sākotnēji tas tika izmantots, atsaucoties vairāk uz auditoriju vai lasītāju, nevis uz stāstītāju. Šajā lietojumā tas bija domāts, lai norādītu, cik labi kāds var novērot darba realitāti vai patiesumu, pamatojoties uz viņa pasaules skatījumu, un pēc tam ļaut stāstam viņu iesaistīt.
Tomēr jaunākā patiesības izpratne un lietošana ir vērsta uz rakstnieka vai stāstnieka centieniem nodrošināt viņa vai viņas darba realitāti. Visbiežāk tas tiek radīts, izmantojot spēcīgu iekšēju loģiku stāsta ietvaros, neatkarīgi no stāsta veida un medija, kurā tas tiek stāstīts. Iekšējās loģikas piemērs ir nepārtrauktība starp stāsta ainām. Darbībai vienā ainā ir labi jāieplūst nākamajā ainā, un nesadalīta darbība, kurai, šķiet, nav cēloņa un seku, var sagraut darba patiesumu un negatīvi ietekmēt stāsta realitāti.
Pat fantastisks darbs, piemēram, zinātniskā fantastika vai fantāzijas stāsti, joprojām var saglabāt reālismu un ticamību. Zinātniskās fantastikas stāsti bieži tiek uzskatīti par veiksmīgākiem, ja stāsta tehnoloģija un darbība lasītājam šķiet reāla. Tas nenozīmē, ka darbam ir jābūt tīri reālistiskam ar mūsdienu tehnoloģijām, bet gan to, ka tehnoloģijai ir jābūt lasītājam saprotamai un jājūt, ka tā nāk no loģiskas vietas. Šādu pārliecību bieži var radīt rakstnieks, apsverot, “kāpēc” tehnoloģijas vai sociālā attīstība varētu notikt citā pasaulē vai realitātē, un stāstā veidojot loģiku, lai atbalstītu pat dīvainākās un nežēlīgākās izdomātas radības vai ierīces.