TJG Online
Savienotās Valstis

Kurš ir Ohaio štata koks un kā to atšķirt

Īsā atbilde

Ohaio štata koks ir Ohaio zirgkastaņa jeb bakejs (Aesculus glabra), kas par oficiālu štata simbolu apstiprināts 20. gadsimta vidū. Tas ir tuvs radinieks Latvijas parkos un aleju stādījumos labi pazīstamajai parastajai zirgkastaņai (Aesculus hippocastanum), un abu koku sēklas cilvēkam nav ēdamas.

Simbola izcelsme ir politiska, nevis botāniska. Koka sēkla ar spīdīgu brūnu virsmu un gaišu plankumu atgādina brieža aci, un no tā radies nosaukums. 1840. gada prezidenta vēlēšanu kampaņā Viljama Henrija Harisona atbalstītāji Ohaio štatā izmantoja šī koka koksni un sēklas kā kampaņas simbolu, un pēc tam iesauka pielipa visam štatam. Mūsdienās vārds Buckeyes vispirms saistās ar Ohaio štata universitātes sporta komandām, un tikai pēc tam ar pašu koku.

Botāniski Ohaio zirgkastaņa ir vidēji liels koks, kas savvaļā aug upju ielejās un mitrās mežmalās ASV vidusdaļā. Pavasarī tas zied ar zaļgandzelteniem ziediem, rudenī veidojas apaļa sēklu pogaļa, un tā lapas ir plaukstveidīgi saliktas, parasti ar piecām lapiņām. Saberztas lapas un jaunie dzinumi izdala nepatīkamu smaku, un tieši tāpēc angliski šo sugu mēdz saukt arī par „smirdīgo“ zirgkastaņu.

Latvijā augošajai parastajai zirgkastaņai lapa parasti ir ar septiņām lapiņām, ziedi ir balti ar dzelteniem vai sārtiem plankumiem un salikti izteiktās svecveida ziedkopās, bet pogaļa klāta ar retākiem, bet stiprākiem dzeloņiem. Tātad abu sugu atšķiršanai der vienkāršs paņēmiens: saskaitiet lapiņas un paskatieties uz ziedu krāsu. Pati parastā zirgkastaņa Latvijā nav vietējā suga; tā ir introducēta no Balkānu pussalas un pie mums izplatījusies kā parku un aleju koks.

Latvijā nav oficiālu „štata koku“ analogu, jo simbolu sistēma ir veidota citādi. Par nacionālajiem kokiem tradicionāli uzskata ozolu un liepu, bet tas ir kultūras, nevis normatīvs statuss. Juridiski nozīmīga Latvijā ir cita kategorija: dižkoki, kuriem noteikti izmēra kritēriji un kuri ir aizsargājami, un šo jomu pārrauga Dabas aizsardzības pārvalde.

Bīstamākā kļūda: zirgkastaņa nav ēdamais kastanis

Rudenī Latvijā savāktās zirgkastaņas sēklas regulāri tiek sajauktas ar ēdamo kastani (Castanea sativa), ko pārdod grauzdētu Eiropas tirgos. Tie nav radinieki, un zirgkastaņas sēklas satur saponīnus, kas cilvēkam izraisa kuņģa un zarnu trakta darbības traucējumus; īpaši apdraudēti ir mazi bērni, kuri šīs sēklas savāc rotaļām.

Atšķiršanas tests ir drošs un vizuāls. Ēdamajam kastanim augļu apvalks ir blīvi klāts ar gariem, adatveida dzeloņiem, un tajā parasti ir vairāki riekstiņi ar plakanām malām un izteiktu smailu galu. Zirgkastaņai apvalks ir biezs, ar retiem īsiem dzeloņiem, un iekšā parasti ir viena apaļa, spīdīga sēkla ar lielu gaišu rētu. Ja sēkla ir apaļa un spīdīga kā pulēts koks, tā nav ēdama.

Kāpēc Latvijā zirgkastaņu lapas vasarā kļūst brūnas

Kopš 2000. gadu sākuma Latvijā izplatījusies kastaņu lapu mīnētājmole (Cameraria ohridella). Tās kāpuri barojas lapas iekšpusē, un jau jūlijā vai augustā koks izskatās kā rudenī: lapas kļūst brūnas un krīt. Koks no tā parasti neiet bojā, bet gadu gaitā novājinās un zied vājāk.

Praktiski darbojas viens vienkāršs pasākums, ko var veikt ikviens īpašnieks vai pagalma kopiena: rudenī savākt un iznīcināt nokritušās lapas, nevis atstāt tās zem koka. Kāpuri pārziemo tieši kritušajās lapās, tāpēc to aizvākšana nākamgad samazina kaitēkļu skaitu. Kompostā lapas likt nevajadzētu, ja komposts atrodas turpat blakus.

Ar ko to sajauc tekstos

Angliskais vārds „buckeye“ tulkojumos nereti parādās kā „bakeja koks“ vai vienkārši tiek atstāts netulkots, un tas rada iespaidu, ka runa ir par kādu eksotisku sugu. Latviešu botāniskajā terminoloģijā tā ir zirgkastaņa ģints suga, un korekti ir rakstīt „Ohaio zirgkastaņa“, iekavās pievienojot latīnisko nosaukumu.

Otrs pārpratums ir domāt, ka štata koks ir juridiski aizsargāts. Amerikāņu štatu simboli ir goda nosaukumi, kas pieņemti ar štata likumdevēja lēmumu; tie nedod sugai aizsardzības statusu un neierobežo tās ciršanu. Latvijā koka aizsardzība izriet no dižkoka statusa vai aizsargājamas teritorijas, nevis no simboliskas nozīmes.

Avoti