TJG Online
Savienotās Valstis

Kas ir Rons Pols un ko viņš pārstāv?

Īsā atbilde

Rons Pols (dzimis 1935. gadā) ir amerikāņu ārsts ginekologs un ilggadējs ASV Pārstāvju palātas deputāts no Teksasas, pazīstamākais libertārisma pārstāvis ASV politikā. Latvijas lasītājam viņš ir svarīgs galvenokārt kā ideju avots: no viņa nāk mūsdienu prasības likvidēt centrālo banku, atgriezties pie zelta un pilnībā atteikties no ārvalstu militārām intervencēm.

Pols pirms politikas strādāja par dzemdību speciālistu un turpināja praksi arī deputāta gados. Pārstāvju palātā viņš bija ar pārtraukumiem: īsu laiku 20. gadsimta 70. gados, pēc tam 80. gadu pirmajā pusē un visbeidzot no 1997. gada līdz 2013. gadam. Viņa iesauka bija „doktors Nē”, jo viņš sistemātiski balsoja pret likumprojektiem, kuros nesaskatīja tiešu pamatu ASV Konstitūcijā, tostarp pret tādiem, kas viņa paša vēlētājiem būtu bijuši izdevīgi.

Prezidenta amatam viņš kandidēja trīs reizes: 1988. gadā no Libertāriešu partijas, bet 2008. un 2012. gadā, cīnoties par Republikāņu partijas izvirzīšanu. Neviena kampaņa netuvojās uzvarai, taču tās pārveidoja amerikāņu labējo spārnu. No Pola kampaņu vides izauga plaša kustība, kas apvienoja pretestību Federālajām rezervēm, interesi par zeltu un vēlāk arī par kriptovalūtām.

Viņa galvenā tēma bija naudas politika. Grāmatā par Federālo rezervju likvidēšanu viņš apgalvoja, ka centrālās bankas naudas emisija rada inflāciju un ekonomiskos ciklus, un ka nauda būtu jāatgriež pie preču seguma. Ārpolitikā viņš bija konsekvents neintervencionists un balsoja pret kara pilnvarām arī brīžos, kad tas bija ļoti nepopulāri.

Viņa karjeru pavada arī strīdi. 20. gadsimta 80. un 90. gados ar viņa vārdu tika izdoti informatīvie izdevumi, kuros bija rasistiski izteikumi; viņš noliedza to autorību, bet atzina atbildību par publicēšanu. Viņa dēls Rends Pols ir ASV senators no Kentuki, un tēva un dēla uzskatus bieži sajauc, lai gan dēls ir daudz vairāk integrēts Republikāņu partijas galvenajā strāvojumā.

Kāpēc viņš nekad neuzvarēja

Polu neapturēja idejas, bet ASV partiju sistēmas mehānika. Prezidenta izvirzīšana notiek partiju priekšvēlēšanās štatu līmenī, un kandidātam vajadzīgs plašs partijas aparāta atbalsts, nevis ļoti aktīva, bet skaitliski neliela atbalstītāju grupa. Polam bija otrais, ne pirmais.

Tieši tāpēc viņa ietekme izpaudās citādi: ar balsojumu vēsturi, kas radīja principiāla cilvēka reputāciju, un ar kampaņām, kas sakārtoja jaunu vēlētāju paaudzi.

Jēdziens, ko Latvijā sajauc visbiežāk

Amerikāņu vārdu liberal Latvijā mēdz tulkot kā „liberālis”, un rezultāts ir pretējs oriģinālam. ASV liberal apzīmē kreisāku, valsts iesaisti atbalstošu politiķi; Eiropā un Latvijā liberālis biežāk nozīmē tirgus brīvības piekritēju.

Libertārietis ir vēl kas cits: tas ir cilvēks, kurš grib minimālu valsti gan ekonomikā, gan privātajā dzīvē, gan ārpolitikā vienlaikus. Tests: ja politiķis vienā balsojumā ir pret nodokļu celšanu un tajā pašā laikā pret militāru operāciju un pret valsts iejaukšanos personīgajā izvēlē, viņš ir tuvāk libertārietim nekā konservatīvajam.

Latvijas partiju ainavā tiešas atbilsmes nav. Latvijā partiju nosaukumos vārds „liberāls” parasti norāda uz saimniecisko politiku, nevis uz amerikāņu nozīmi, un NATO kolektīvās aizsardzības atbalsts ir gandrīz visu parlamenta partiju kopsaucējs, kas Pola neintervencionismu šeit padara par marginālu pozīciju.

Kļūda, ko pieļauj, viņu citējot

Pola argumentus par centrālo banku Latvijā dažkārt pārceļ uz Latvijas Banku vai Eiropas Centrālo banku tā, it kā tie būtu tie paši institūti. Tā nav: eirozonā monetāro politiku nosaka ECB padome, kurā piedalās arī Latvijas Bankas prezidents, un Latvijas Banka pati naudas emisijas lēmumus nepieņem. Kritika par ASV Federālo rezervju struktūru uz šo sistēmu automātiski neattiecas.

Otra kļūda ir uzskatīt Polu par valdošās ASV politikas pārstāvi. Viņš gandrīz visu mūžu bija apzināta mazākuma balss savā partijā, un no viņa pozīcijas nevar secināt, ko dara ASV valdība.

Godīgi par novērtējumu

Vai viņa ekonomiskā programma būtu strādājusi, nav pārbaudāms: neviena viņa galvenā ideja nav īstenota, tāpēc jebkurš apgalvojums par sekām paliek teorētisks un starp ekonomistiem strīdīgs.

Ja interesē pirmavoti, drošāk ir skatīties viņa balsojumu ierakstus Kongresa oficiālajās datubāzēs un viņa runu stenogrammas, nevis atbalstītāju vai pretinieku apkopojumus, kuros citāti mēdz būt izrauti no konteksta.

Avoti