Kā celt trauksmi par krāpšanu veselības aprūpē?

Trauksmes cēlējs likuma izpratnē ir cilvēks, kurš, veicot darba pienākumus vai dibinot tiesiskās attiecības saistībā ar darbu, ir ieguvis informāciju par iespējamu pārkāpumu, kas kaitē sabiedrības interesēm, un par to ziņo. Veselības aprūpē tas visbiežāk nozīmē norēķinus par nesniegtiem pakalpojumiem, pacientu skaita vai manipulāciju uzskaites sagrozīšanu, neatbilstošu valsts finansējuma izlietojumu, iepirkumu pārkāpumus vai kukuļošanu. Svarīgi, ka ziņojums ir par sabiedrības interesēm, nevis par personisku konfliktu ar vadītāju.

Pirmais solis parasti ir iekšējais ziņošanas kanāls. Darba devējiem, kas sasniedz likumā noteikto nodarbināto skaitu, iekšējā kanāla izveide ir obligāta, un tam ir jābūt tādam, kas nodrošina ziņotāja identitātes aizsardzību. Ja iekšējā kanāla nav, tas nedarbojas vai ir pamats domāt, ka ziņojums tiks noslēpts, ziņot var uzreiz kompetentajai iestādei. Aizsardzību nezaudē arī tad, ja izvēlas otro ceļu, jo likums neuzliek pienākumu obligāti sākt ar darba devēju.

Kompetento iestādi izvēlas pēc pārkāpuma satura. Par ārstniecības kvalitāti un pacientu tiesībām atbild Veselības inspekcija. Par valsts apmaksātas veselības aprūpes līdzekļu izlietojumu un līgumiem ar ārstniecības iestādēm atbild Nacionālais veselības dienests. Par nodokļu pārkāpumiem ziņo Valsts ieņēmumu dienestam, par publisko iepirkumu pārkāpumiem Iepirkumu uzraudzības birojam, par korupciju Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojam, bet par noziedzīgu nodarījumu pazīmēm Valsts policijai. Ja ziņojums nosūtīts nepareizai iestādei, tā to pārsūta pēc piekritības, tāpēc kļūda nav liktenīga.

Ziņojumam ir noteikta forma. To noformē rakstveidā, norāda, ka tas ir trauksmes cēlēja ziņojums, apraksta faktus, pievieno pierādījumus vai norāda, kur tie atrodas, un sniedz savus kontaktus. Iestāde izvērtē, vai ziņojums atzīstams par trauksmes cēlēja ziņojumu, un par to informē iesniedzēju. Tieši no šā brīža darbojas aizsardzība: identitātes neizpaušana, aizliegums radīt nelabvēlīgas sekas, iespēja saņemt valsts nodrošinātu juridisko palīdzību un atbrīvojums no atbildības par ziņošanā izpausto informāciju.

Biežākā kļūda ir sūtīt anonīmu vēstuli. Anonīms iesniegums var tikt izskatīts kā parasta informācija, bet trauksmes cēlēja aizsardzība tam nepienākas, jo iestāde nezina, kuru aizsargāt. Otra kļūda ir publiskot informāciju presē vai sociālajos tīklos kā pirmo soli; publiskā ziņošana likumā ir paredzēta, bet ar nosacījumiem, un tās izvēle bez konsultācijas var atņemt aizsardzību. Trešā kļūda ir jaukt trauksmes celšanu ar darba strīdu par algu vai atvaļinājumu, kas risināms citā kārtībā.

Pacientam, kurš uzskata, ka viņam izrakstīts rēķins par nesaņemtu pakalpojumu vai ka aprūpe bijusi nekvalitatīva, ir savs, atsevišķs ceļš. Vispirms raksta sūdzību pašai ārstniecības iestādei, pēc tam Veselības inspekcijai, bet par norēķinu jautājumiem valsts apmaksātajā aprūpē var vērsties Nacionālajā veselības dienestā. Ja nodarīts kaitējums veselībai, atsevišķi pastāv Ārstniecības riska fonds. Šie ceļi nav trauksmes celšana, jo pacients nav ziņotājs no darba vides, bet praksē tie bieži ir ātrāki un tiešāki.