Neskatoties uz to, ka tā kļūst arvien redzamāka kā globāla krīze, gaisa kvalitātes standartus pašlaik neuzrauga un neregulē daudzas valstis visā pasaulē. Jo īpaši jaunattīstības valstis mēdz atturēties no gaisa kvalitātes standartiem, jo īstermiņa ieguvumi no rūpnieciskā spēka un pieaugošās nacionālās bagātības ir lielāki par ilgtermiņa ieguvumiem gaisa piesārņojuma ierobežošanā.
Tīrs gaiss ir visu cilvēku un dzīvnieku veselīgas dzīves pamatprasība. Diemžēl daudzi degvielas avoti un citas ķīmiskas vielas, ko cilvēki izmanto, lai padarītu dzīvi vienkāršāku un ērtāku, rada globālus draudus. Saskaņā ar Pasaules Veselības organizācijas (PVO) pētījumu par slimībām, ko izraisa gaisa piesārņojums, cietā kurināmā dedzināšana gan ārā, gan telpās katru gadu izraisa vairāk nekā divus miljonus priekšlaicīgas nāves gadījumu. Vairāk nekā puse no tiem notiek jaunattīstības valstīs, tā sauktajā “trešajā pasaulē”.
PVO 2006. gada aicinājumā uz rīcību ir norādīts, ka pētījumi liecina, ka PM10 līmeņa samazināšana varētu samazināt nāves gadījumu skaitu piesārņotajās pilsētās par līdz pat 15 % gadā. PM10 ir piesārņotājs, kas galvenokārt izdalās, sadedzinot fosilo un cita veida kurināmo. PVO ierosinātās gaisa kvalitātes vadlīnijas patiesībā ir daudz stingrākas nekā daudzu valstu nacionālie standarti. Lai sasniegtu organizācijas ieteiktos PM10 un citu piesārņotāju līmeņus, valstij varētu būt jāsamazina pašreizējais līmenis līdz pat trīs reizēm — tas ir maigi izsakoties izaicinājums.
Pašlaik pastāvošie valsts standarti ir ļoti atšķirīgi. Āzija un Tuvie Austrumi jo īpaši cieš no atbilstošu gaisa kvalitātes standartu trūkuma. Ķīna, tāpat kā Indija, izmanto lielu daudzumu ogļu, kas ir galvenais PM10 avots. Abās šajās valstīs ir liels iedzīvotāju skaits, kas vienlaikus plaukst un cieš no degvielas izmantošanas, kas apdraud tīru gaisu. Vēl ļaunāk, gaisa piesārņojums ietekmē kaimiņvalstis, jo gaisu acīmredzot nevar ierobežot ar robežām. Dažas valstis, piemēram, Taizeme un Malaizija, joprojām ievēro 1980. gadu gaisa kvalitātes standartus, un 2006. gadā gaisa kvalitātes standarti nebija noteikti Afganistānā, Butānā, Laosā vai Pakistānā.
Daudzi kritiķi ir norādījuši, ka rūpniecības gigantiem un pasaules līderiem, piemēram, ASV un Lielbritānijai, ir tehnoloģijas un bagātība, lai izturētu nepieciešamās un dramatiskās izmaiņas gaisa kvalitātes standartos, taču tie nedara gandrīz tik daudz, cik varētu, lai veicinātu centienus tīra gaisa jomā.