1173. gadā tika sākta būves celtniecība, kas tagad pazīstama kā Pizas tornis, un līdz brīdim, kad celtnieki pabeidza otro stāvu, tornis bija sācis sasvērties zem tā esošās mīkstās un smilšainās augsnes. Dažādu problēmu dēļ bija nepieciešami gandrīz 200 gadi, līdz tika pabeigts Toskānas tornis. Un 20. gadsimta beigās tornis bija nosvērts par 5.5 grādiem jeb gandrīz 15 pēdas (4.6 m) no perpendikula. Deviņdesmitajos gados itāļu inženieri baidījās, ka tornis var apgāzties “jebkurā brīdī”. Ēka tika slēgta astoņus gadus, jo inženieri pie torņa pamatnes piekāra tonnām svina pretsvaru un rūpīgi noņēma augsni no negrimstošās dienvidu puses. Līdz konservācijas darbu beigām 1990. gadā tornis tika iztaisnots par 17.7 collām (45 cm), un 2001. gadā tika paziņots, ka tornis ir stabils un ir pārstājis kustēties. Negaidīti tornis kopš 2008. gada ir pats izlabojis vēl 1.5 collas (4 cm) tuvāk perpendikulam.
Pizas tornis zaudē stingrību:
Inženieri vienā reizē izraka no pamatnes 20 litrus augsnes un uzstādīja tuneļu un aku sistēmu, lai novadītu ūdeni, kas uzturēja augsni mitru un izraisīja pamatnes nogrimšanu.
Veicot rakšanas darbus, tika atklātas 1828. gadā ielietā betona pamatu paliekas. Inženieri tornim izveidoja stingrāku pamatu, piesprādzējot to pie pamatiem ar lielām ķēdēm.
Tornim, kas katru dienu pievelk tūkstošiem tūristu, tagad ir tāds pats slīpums, kāds tam bija 19. gadsimta sākumā. Tomēr kādā brīdī tornis pārtrauks labot savu sarakstu, taču paredzams, ka tas saglabāsies stabils vēl divus gadsimtus.