TJG Online
Savienotās Valstis

1812. gada karš: kaujas, iznākums un pārpratumi

Īsā atbilde

Angliski „1812. gada karš“ apzīmē ASV un Lielbritānijas karu, kas ilga no 1812. līdz 1815. gadam un beidzās ar Gentas miera līgumu bez teritoriju maiņas. Latviešu lasītājam tas jāatšķir no 1812. gada Napoleona karagājiena Krievijā, kas skāra arī Kurzemi un Rīgu.

ASV un Lielbritānijas karam bija vairāki savstarpēji saistīti iemesli. Napoleona karu laikā Lielbritānija bloķēja tirdzniecību ar Franciju un apturēja ASV kuģus, turklāt no tiem tika piespiedu kārtā savervēti jūrnieki, ko amerikāņi uzskatīja par savas suverenitātes pārkāpumu. Rietumu pierobežā britu atbalsts indiāņu ciltīm traucēja ASV ekspansiju, un Kongresā ietekmīga kļuva grupa, kas cerēja iekarot Britu Kanādu. 1812. gada vasarā ASV Kongress pieteica karu.

Pirmais kara gads amerikāņiem bija neveiksmīgs. Iebrukums Kanādā izgāzās, Detroita padevās bez cīņas, bet Kvīnstonas augstienes kaujā pie Niagāras upes ASV spēki tika sakauti, daļēji tāpēc, ka milicijas vienības atteicās šķērsot robežu. Kanādas puses uzvaras šajās kaujās vēl šodien ir svarīga Kanādas nacionālās pašapziņas daļa, un tur šo karu atceras citādi nekā ASV.

Pagrieziens nāca ar uzvarām iekšzemē. 1813. gada rudenī komodora Olivera Perija eskadra guva uzvaru Ērija ezerā, kas ļāva ASV atgūt kontroli pār ezeru reģionu, un drīz pēc tam Temzas kaujā krita indiāņu konfederācijas vadonis Tekumse, ar ko izjuka vietējo tautu pretestība ziemeļrietumos. 1814. gada pavasarī Zirgpakava līkuma kaujā Endrjū Džeksona spēki sakāva krīku sarkano nūju frakciju, kas pavēra ceļu plašai zemju atsavināšanai dienvidos.

1814. gadā, kad Napoleons Eiropā bija sakauts, Lielbritānija varēja pārsviest spēkus uz Ameriku. Britu karaspēks ieņēma Vašingtonu un nodedzināja Kapitolija un prezidenta rezidences ēkas, bet uzbrukums Baltimorai izgāzās: Makhenrija forta aizstāvēšanās iedvesmoja Frensisu Skotu Kīju uzrakstīt dzejoli, kas vēlāk kļuva par ASV himnas tekstu. 1814. gada 24. decembrī Gentā tika parakstīts miera līgums, kas atjaunoja pirmskara robežas.

Ņūorleānas kauja 1815. gada janvārī notika jau pēc miera līguma parakstīšanas, jo ziņa par to vēl nebija pārcēlusies pāri okeānam. Endrjū Džeksona pārliecinošā uzvara kara gaitu vairs neietekmēja, toties padarīja viņu par nacionālu varoni un vēlāk par prezidentu. Kara galvenās sekas bija nevis teritoriālas, bet politiskas: ASV nostiprinājās pašapziņa, sabruka federālistu partija, un indiāņu tautas austrumos zaudēja savu pēdējo lielo sabiedroto.

Kara gaitā izšķiroša loma bija indiāņu tautām, un tieši tās zaudēja visvairāk. Šauniju vadonis Tekumse bija izveidojis plašu cilšu savienību, kuras mērķis bija apturēt zemju pārdošanu pa gabaliem un noturēt robežu pie Ohaio upes, un sabiedrība ar britiem šķita vienīgā iespēja. Pēc Tekumses krišanas un pēc tam, kad miera līgumā britu solījumi par indiāņu teritoriju netika izpildīti, ASV ekspansija uz rietumiem vairs nesastapa organizētu pretestību austrumos no Misisipi.

Kas Latvijā notika 1812. gadā

Tajā pašā vasarā, kad ASV pieteica karu Lielbritānijai, Napoleona Lielā armija šķērsoja Nemunu un devās uz Krieviju. Kurzemi ieņēma Napoleona kreisā flanga korpuss maršala Makdonalda vadībā, bet Rīga tika gatavota aplenkumam. Baidoties no ienaidnieka tuvošanās, gubernators lika nodedzināt Rīgas priekšpilsētas, un ugunsgrēkā bez pajumtes palika tūkstošiem cilvēku, lai gan aplenkums tā arī nesākās.

Tāpēc Latvijas vēstures kontekstā vārdi „1812. gada karš“ gandrīz vienmēr nozīmē Napoleona karagājienu, nevis amerikāņu un britu konfliktu. Meklējot avotus, šo atšķirību vajag paturēt prātā: angliskais „War of 1812“ un krieviskā tradīcijā lietotais „1812. gada karš“ ir divi dažādi kari, kas norisinājās vienlaikus un daļēji viena un tā paša iemesla, proti, Napoleona karu tirdzniecības blokādes, dēļ.

Ko no šī kara ir vērts paturēt prātā

Pirmkārt, sakritība laikā nav nejauša: lielvaru konflikts Eiropā tieši ietekmēja notikumus otrpus okeānam, un tieši Napoleona sakāve ļāva Lielbritānijai pastiprināt spiedienu uz ASV. Globālie kari pat 19. gadsimtā jau bija savstarpēji saistīti.

Otrkārt, šis ir labs piemērs tam, ka kara iznākumu bieži nosaka nevis kaujas lauks, bet sarunu galds un komunikācijas ātrums. Ņūorleānas kauja ar tās upuriem bija pilnīgi lieka, jo miers jau bija noslēgts. Pirmavotus par šo karu, tostarp līguma tekstu un laikabiedru dokumentus, publicē ASV Nacionālais arhīvs un Kongresa bibliotēka.

Avoti