Impīčmenta panti ir oficiālas apsūdzības pret valsts amatpersonu pārkāpumos. Daudzas valstis ļauj saviem likumdevējiem impītēt cilvēkiem, piemēram, valstu vadītājiem, un arī mazākas amatpersonas var tikt impīčētas, izmantojot likumdošanas darbības. Impīčmenta panti ir apsūdzību kopums, un pēc to izstrādes ir jāveic papildu darbības, lai varētu notikt tiesas process. Lielākajā daļā mūsdienu valdību ievēlēto amatpersonu impīčmenta parādīšana notiek salīdzinoši reti.
Valsts amatpersonu impīčmenta process atšķiras atkarībā no valsts un amatpersonas. Parasti apakšpalātas likumdevēji izstrādā impīčmenta pantus un pēc tam iepazīstina ar tiem balsošanai. Ja tiek iegūts balsu vairākums, impīčmenta pantus nosūta augstākai palātai. Augstākā palāta notur prāvu un balso par to, vai ievēlētā amatpersona ir jāiesaista. Lai ierēdni atceltu no amata, ir jāiegūst balsu vairākums, kas parasti ir divu trešdaļu balsu vairākums.
Pēc impīčmenta valsts amatpersona joprojām var tikt saukta pie atbildības par savu rīcību. Piemēram, ja likumdevējs nobalso par premjerministra impīčmentu tāpēc, ka viņa ir izdarījusi slepkavību, premjerministru var tiesāt arī par slepkavības noziegumu, kā arī viņam var tikt izvirzīta civilapsūdzība. Impīčments ir tikai mehānisms ievēlētu amatpersonu atcelšanai no amata.
Impīčmenta panti skaidri nosaka visus noziedzīgos nodarījumus, par kuriem amatpersona tiek apsūdzēta, un sniedz apsūdzību faktisko pamatojumu. Lai gan ir iespējams ieviest tikai vienu pantu, parasti ir vairāki un dažos impīčmenta gadījumos ir bijuši vairāki impīčmenta panti. Kad augšpalāta balso par impīčmentu, par katru pantu tiek balsots atsevišķi; valsts amatpersonas ir iespējams notiesāt par dažām apsūdzībām, bet ne par citām.
Dažreiz cilvēki impīčmenta rakstus ievieš kā protesta aktu vai komentāru. Šajā gadījumā ierēdnis labi apzinās, ka viņa, iespējams, nevar piesaistīt pietiekami daudz balsu, lai impīčmenta pantus nosūtītu uz augstāku palātu, taču tie tik un tā tiek celti uz grīdas. Tas dod amatpersonām iespēju izteikt sūdzības un brīdināt sabiedrības locekļus par ievēlēto amatpersonu pārkāpumiem. Par šādām darbībām parasti ziņo plašsaziņas līdzekļi, un dažkārt tās piesaista plašu atspoguļojumu, īpaši, ja likumdevējs, kas iepazīstina ar rakstus, ir plašsaziņas līdzekļu lietpratējs.