Statūti ir likumi, ko ir izstrādājusi un pieņēmusi likumdošanas iestāde, kas atrodas jurisdikcijā. Lai gan likumdošanas procesa laikā tiek pieliktas visas pūles, lai izveidotu skaidrus statūtus, likumā noteiktie tiesību akti joprojām ir jāinterpretē tiesām, ja vārds, termins vai frāze ir neskaidra vai ir iespējama vairāk nekā viena interpretācija. Civiltiesību tiesu sistēmās tiesām ir ļoti maz pilnvaru interpretēt statūtus; tomēr parasto tiesību tiesību sistēmās tiesas bieži tiek aicinātas interpretēt vai precizēt likumā noteiktās tiesības. Lai to izdarītu, tiesas izmanto dažādas metodes, tostarp nosaka tiesību aktu mērķi un vēsturi, kā arī to atbilstību citiem likumiem vai aģentūrām. Tiesas var izmantot arī interpretācijas kanonus, kas izmantoti kopš senās Romas tiesību sistēmas laikiem.
Kad tiesnesis tiek aicināts interpretēt likumu, viņš ņems vērā tiesību aktu mērķi un vēsturi. Lielākajā daļā tiesu sistēmu tiesību aktu pieņemšanas process ir ilgs un iesaistīts process. Vairumā gadījumu būs rakstisks ieraksts, kas seko tiesību aktiem no sākuma līdz beigām, ieskaitot debates par tiesību aktiem. Tiesnesis var izmantot informāciju, kas iegūta no statūtu vēstures, lai palīdzētu noteikt, kāds bija tiesību akta mērķis, un piemērot to jebkādu neskaidru terminu interpretācijai.
Interpretējot likumu, tiesnesis vispirms statūtos ietvertajiem vārdiem piešķir parasto un pieņemto nozīmi. Tiesnesis arī parasti cenšas interpretēt likuma likumus tā, lai tie nebūtu pretrunā ar citiem likumiem vai neaizskartu citas aģentūras jurisdikciju. Protams, dažos gadījumos nav iespējams interpretēt statūtus tā, lai tas atbilstu spēkā esošajiem tiesību aktiem vai nepārkāptu citas aģentūras jurisdikciju.
Tiesnesis, interpretējot likumā noteiktās tiesības, var paļauties arī uz seniem būvniecības kanoniem. Likumu interpretācijai tiek izmantotas trīs kanonu pamatkategorijas — cieņa, tekstuālais un saturiskais. Katrā kategorijā ir vairāki “kanoni” jeb vispārīgi noteikumi, kas vada tiesnesi, kā interpretēt likumu. Piemēram, viens no teksta kanoniem paredz, ka, ja vienumu saraksts ir īpaši minēts statūtos, tad nekas, kas nav sarakstā, netiek iekļauts, ja vien saraksta priekšvārda nav norādīts ar apzīmētāju, piemēram, “piemēram,”. Vēl viens piemērs ir izvairīšanās kanons cieņas kategorijā, kas aicina izvēlēties tādu interpretāciju, kas nerada konstitucionālas problēmas, ja likumus var interpretēt vairāk nekā vienā veidā.