Pieskārienu terapija ir alternatīva dziedināšanas prakse, kas izstrādāta 1970. gados, kas ietver manipulācijas ar domājamiem enerģijas laukiem ap pacientu, lai veicinātu labāku enerģijas plūsmu organismā, ļaujot pacientam dziedēt. Tie, kas praktizē pieskārienu terapiju, ne vienmēr pieskaras cilvēkiem tieši. Tā vietā viņi parasti mēģina manipulēt ar neredzamu dzīvības enerģiju tieši virs pacienta ādas. Lai gan daudzi pacienti ir ziņojuši par ieguvumiem no pieskārienu terapijas sesijām, ir daudz skeptiķu, un zinātniskie pētījumi lielākoties nav apstiprinājuši pieskārienu terapeitu spēju faktiski sajust enerģijas laukus vai veicināt ātrāku dziedināšanu.
Māsu skolotāja no Ņujorkas vārdā Deloresa Krīgere un teosofs Dora Kunca 1970. gados radīja pieskārienu terapiju. Kopš tās izveidošanas daudzi cilvēki ir kļuvuši par praktiķiem, bet lielākā daļa pieskārienu terapeitu ir bijuši medmāsas, un kopumā tā tiek izmantota kā papildu terapeitiskā metode kopā ar tradicionālo medicīnu pacientu atveseļošanai. Tie, kas praktizē pieskārienu terapiju, parasti uzskata, ka viss Visums ir pilns ar dzīvības enerģiju, kas visu laiku tiek ievadīta cilvēka ķermenī. Teorētiski jebkurš šķērslis šim dzīvības spēkam var radīt smagas sekas, ierobežojot cilvēka dabiskās dziedināšanas spējas, tāpēc terapeiti mēģina risināt visas problēmas, kas varētu bloķēt vai ierobežot plūsmu.
Skārienterapijas procedūras parasti ietver roku kustību tieši virs pacienta ādas, kad praktizētājs meklē problēmas enerģijas laukā. Ja tiek konstatētas problēmas, praktizētājs bieži veic noteiktas specializētas kustības, kas paredzētas lietas noskaidrošanai. Dažos gadījumos faktisks fizisks pieskāriens nav saistīts, bet dažreiz ārsts var pieskarties noteiktiem punktiem atkarībā no izmantotās pieejas. Daži pacienti jūtas uzmundrināti no pieskārienu terapijas procesa, un daudziem ir diezgan pozitīva reakcija uz kopējo pieredzi.
Daži eksperti uzskata, ka procesa pieredzes baudīšana un placebo efekts ir galvenie iemesli veiksmīgai pacientu ārstēšanai, taču praktiķi joprojām ir pārliecināti, ka metodei ir reāls zinātnisks ieguvums. Ir veikti daži pētījumi par pieskārienu terapiju, un lielākā daļa ir vērsti uz terapeitu spēju faktiski sajust enerģijas laukus ap cilvēku ķermeni. Vispārīgi runājot, terapijas pieeja šajos testos nav bijusi ļoti veiksmīga. Pieskārienu terapeitu nespēja izturēt šāda veida testus kontrolētos apstākļos ir izraisījusi vēl lielāku skepsi, taču daži praktiķi uzstāj, ka pētījumi nav bijuši pietiekami lieli vai padziļināti, lai tie būtu pārliecinoši.