Saliņu transplantācija ir eksperimentāla ķirurģiska procedūra, kas palīdz atvieglot vai pilnībā apturēt I tipa diabēta simptomus. Tas ietver specializētu aizkuņģa dziedzera saliņu šūnu ievākšanu no miruša donora un ievadīšanu diabēta pacienta aknās. Kad saliņu šūnas ir savās vietās, tās sāk ražot dabisko insulīnu. Pētījumi par saliņu transplantācijas efektivitāti un drošību ir ierobežoti, taču daudzi ārsti uzskata, ka šī procedūra galu galā varētu kļūt par labāko pieejamo diabēta ārstēšanu.
Aizkuņģa dziedzera šūnu grupas, ko sauc par Langerhans saliņām, ir atbildīgas par insulīna hormonu un specializētu gremošanas enzīmu ražošanu. Personai ar I tipa cukura diabētu ir bojātas Langerhansas saliņas, kas pasliktina organisma spēju sadalīt un izmantot glikozes cukuru enerģijas iegūšanai. Pašlaik lielākajai daļai pacientu katru dienu jāsaņem insulīna injekcijas, lai izvairītos no nopietnām veselības komplikācijām. Veiksmīga saliņu transplantācija var novērst nepieciešamību pēc insulīna injekcijām un novērst simptomu atkārtošanos.
Donoru saliņu šūnas tiek izolētas un izņemtas no aizkuņģa dziedzera audiem, izmantojot kolagenāzes enzīma šķīdumu. Kolagenāze sadala audus, lai ar adatu varētu iegūt saliņu kopas. Ķirurgs ievieto svaigi novāktās šūnas sterilā katetrā un sagatavo tās transplantācijai.
Pirms procedūras pacientam tiek ievadīta lokalizēta anestēzijas līdzeklis vēdera augšdaļā un lūgts apgulties uz operāciju galda. Ar virzošās adatas un reāllaika ultraskaņas attēlveidošanas palīdzību katetru ievieto lielā vēdera asinsvadā, ko sauc par aknu vārtu vēnu. Saliņas, kas tiek ievadītas portāla vēnā, nonāk aknās, kur tās pievienojas mazāku asinsvadu oderēm. Kad šūnas ir savās vietās, tās sāk ražot jaunu insulīnu, kas pa asinsriti pārvietojas pa visu ķermeni.
Saliņu transplantācijas operāciju parasti var veikt aptuveni vienas stundas laikā, bet pacientam parasti ir jāpaliek slimnīcā vairākas dienas pēc procedūras, lai ārsti varētu uzraudzīt atveseļošanos. Biežas asins analīzes tiek izmantotas, lai noteiktu, vai saliņas patiešām ražo pietiekami daudz insulīna, lai izbeigtu vajadzību pēc regulārām injekcijām. Ar operāciju saistītie riski ir minimāli, taču ir iespējami asins recekļi vai iekšēja asiņošana. Ja rodas komplikācijas, var būt nepieciešama papildu operācija vai medicīniskā aprūpe.
Klīniskie pētnieki un medicīnas speciālisti ir pilnveidojuši saliņu transplantāciju kopš 1970. gadiem. Procedūra ir daudzsološa, taču joprojām pastāv daži jautājumi, kas neļauj tai kļūt par diabēta ārstēšanas pamatu. Pacientiem pirms transplantācijas, tās laikā un pēc tās jālieto imūnsistēmu nomācošas zāles, lai nodrošinātu, ka viņu ķermenis neatgrūž jaunās saliņu šūnas. Ja imūnsistēma ir apdraudēta, pat nelielas infekcijas vai ievainojumi var kļūt dzīvībai bīstami. Pašlaik notiekošie pētījumi cer atklāt veidu, kā veikt operāciju, nepaļaujoties uz bīstamiem imūnsupresīviem līdzekļiem.