Statistikā vidējais un mediānas rādītāji ir dažādi datu kopas centrālās tendences mēri vai skaitļu tendences grupēt ap noteiktu vērtību. Vērtību grupā varētu būt vēlams atrast raksturīgāko. Viens veids, kā to izdarīt, ir atrast vidējo jeb vidējo vērtību, kas ir visu vērtību summa, dalīta ar kopējo vērtību skaitu. Vēl viens veids ir atrast vidējo jeb vidējo vērtību, kas ir sakārtota skaitļu saraksta centrā. Labākā metode ir atkarīga no lietojumprogrammas un datu veida.
Vidējais
Vidējās vērtības iegūšana ir tas pats, kas datu kopas vidējā skaitļa iegūšana. Kopā esošo vērtību summa tiek dalīta ar vērtību skaitu. Piemēram, skolotājs var novērtēt piecus pārbaudes rezultātus, kas visi ir vienādi svērti, lai noteiktu skolēna atzīmi. Ja pieci pārbaudes rezultāti ir 80, 85, 60, 90 un 100, šos skaitļus saskaita, lai iegūtu summu 415, ko dala ar 5, lai iegūtu vidējo punktu skaitu 83. Pēc tā aprēķināšanas skolotājs var piešķirt atzīme skolēnam.
Median
Vidējā mērījumā dati ir sakārtoti no zemākā līdz augstākajam: 60, 80, 85, 90 un 100. Vidējais skaitlis šajā kopā ir mediāna. Šajā piemērā mediāna ir kopas trešais un vidējais skaitlis 85. Tas nedaudz atšķiras no vidējā 83. Skolotājs var vēlēties apskatīt vidējo punktu skaitu, jo tas mēdz izslēgt neparasti zemu punktu skaitu, piemēram, 60, kas pazeminātu vidējo.
Ja vērtību skaits ir pāra, ņem vidējo no diviem centrālajiem skaitļiem. Šos divus skaitļus saskaita kopā un dala ar diviem. Piemēram, klasē, kurā ir desmit skolēni, pārbaudes rezultāti augošā secībā varētu būt 48, 56, 57, 61, 65, 68, 68, 71, 77 un 82. Šīs datu kopas mediāna būtu vidējais piektais un sestais skaitlis, 65 un 68, kas ir 66.5.
Aplikācijas
Abas šīs metodes tiek izmantotas, lai atrastu “tipisku” vērtību no datu kopas. Vidējais ir visbiežāk izmantotais centrālās tendences mērījums, taču ir gadījumi, kad tas nav piemērots. Piemēram, dati var būt “šķībi”, kas nozīmē, ka lielākā daļa skaitļu ir vērsti vai nu uz skalas zemāko vai augstāko punktu, vai arī ir viena vērtība, kas krasi atšķiras no visām pārējām — to sauc par izņēmums. Jo īpaši nelielā datu kopā vidējā vērtība šajos gadījumos nebūs raksturīga.
Piemēram, ja pieci skolēni nokārto ieskaiti un rezultāti ir 24, 85, 89, 91 un 95, vidējais punktu skaits ir 60.6. Tomēr tas ir netipiski — vidējais rādītājs ir samazinājies par vienu atšķirīgu punktu skaitu — 24, iespējams, tāpēc, ka viens students nebija mācījies. Šajā gadījumā mediāna 89 ir daudz raksturīgāka.
Vēl viena reizēm izmantotā metode ir režīms, kas ir vienkārši visizplatītākā vērtība datu kopā. To dažreiz izmanto, ja iespējamās vērtības datu kopā ir ierobežotas un viena otru izslēdz. Piemēram, varētu veikt klēpjdatoru īpašnieku aptauju, lai atrastu populārāko zīmolu. Šajā gadījumā vidējam vai vidējam zīmolam nebūtu jēgas, un vispopulārākais zīmols būtu režīms.
Lai sniegtu piemēru, kur var izmantot visas trīs metodes, var savākt dažus datus, kas attiecas uz uzņēmuma darbiniekiem. Analīze varētu aprēķināt vidējo algu, taču to var novirzīt neliels skaits ļoti augstu pelnītāju augstākās vadības amatā, tāpēc vidējā alga varētu sniegt labāku priekšstatu par to, cik lielu algu saņem tipisks darbinieks. Ja datus iedala pēc izglītības kvalifikācijām, varētu secināt, ka lielākajai daļai darbinieku ir augstskolas grāds – tāds būtu veids.