Kibernētika ir maz saprotama un galvenokārt filozofiska starpdisciplināra studiju joma. Tas ir izmantots fiziskajās un telpiskajās attiecībās, sociālajā teorijā un datorzinātnēs, lai nosauktu tikai dažas no daudzajām jomām, kuras tas skar. Kibernētika ir definēta kā vadības procesu un komunikācijas izpēte mehāniskās, elektroniskās un bioloģiskās sistēmās. Tas būtībā ir pētījums par to, kā sarežģītas sistēmas darbojas, izmantojot informāciju, atgriezenisko saiti un mijiedarbību. Piemēram, individuālā līmenī kibernētika aplūko veidu, kā cilvēks var sasniegt savus mērķus, plānojot un reaģējot uz visiem apstākļiem un stimuliem, ar kuriem viņš vai viņa saskaras apkārtējā pasaulē, citiem vārdiem sakot, informāciju un atgriezenisko saiti sistēmā, kurā viņš vai viņa dzīvo.
Termins “kibernētika” cēlies no grieķu vārda “gubernators” vai “stūrmanis”, un to lietoja Senajā Grieķijā, tostarp slavenais filozofs Platons, atsaucoties uz valdības sistēmām. Mūsdienu šī vārda lietojums tiek piedēvēts 20. gadsimta amerikāņu inženierim un matemātiķim Norbertam Vīneram, kurš 1940. gadsimta XNUMX. gados to definēja kā zinātni par komunikāciju un kontroli dzīvniekiem un mašīnām. Drīz parādījās un turpināja parādīties daudzas citas definīcijas, tāpēc kibernētika tiek plaši uzskatīta par neskaidru teorētisku jēdzienu. Daži eksperti domā par kibernētiku kā zinātni par efektīvu organizāciju, bet citi domā, ka tā koncentrējas uz formu un modeli.
Kibernētikas teorijai ir četras sastāvdaļas: dažādība, cirkularitāte, process un novērošana. Daudzveidība ietver visas iespējamās ievades un izvades kombinācijas noteiktā sistēmā — apstākļus, kas varētu rasties, un iespējamos rezultātus atkarībā no izdarītajām izvēlēm. Cirkularitāte attiecas uz pašregulāciju, kuras pamatā ir atgriezeniskā saite. Process ir vienkārši veids, kā sistēma darbojas. Novērošana ietver lēmumu pieņemšanu sistēmā.
Kā starpdisciplināra joma kibernētika tiek izmantota daudzās zinātnes jomās, tostarp matemātikā, bioloģijā, inženierzinātnēs un psiholoģijā. Tā vispazīstamākais pielietojums ir datorzinātne, kurā tā ir izmantota tādu tehnoloģiju attīstībā kā mākslīgais intelekts, robotika un simulācija. Lai gan priedēklis “kiber” ir sācis lietot, atsaucoties uz datoriem vai biežāk internetu, kibernētika nodarbojas ar vairāk nekā mehāniskām vai elektroniskām sistēmām. Starp nemehāniskām sistēmām, kurām tā ir piemērota, ir cilvēka smadzenes, vide, sabiedrība un ekonomika – būtībā jebkura sistēma, kurā atgriezeniskā saite tiek izmantota, lai veiktu izmaiņas, cenšoties sasniegt vēlamo rezultātu.