Nacionālais rūpniecības atveseļošanas likums ir tiesību akts, kas tika pieņemts ASV 1933. gadā kā daļa no prezidenta Franklina D. Rūzvelta jaunā līguma. Šis drosmīgais un pretrunīgi vērtētais tiesību akts piešķīra prezidentam plašas pilnvaras regulēt un kontrolēt rūpniecību un uzņēmējdarbību, lai stimulētu ekonomiku un samazinātu bezdarbu. Likuma normas aizliedza bērnu darbu, noteica maksimālo darba stundu skaitu, noteica minimālo algu un aizsargāja tiesības slēgt darba koplīgumus. Tā arī atvēlēja 3.3 miljardus ASV dolāru sabiedrisko darbu projektiem.
Saskaņā ar likumu pretmonopola likumi tika apturēti, ļaujot darboties monopoliem un karteļiem. Prezidents un viņa padomnieki, uzskatot, ka nekontrolēta konkurence daļēji ir vainojama Lielajā depresijā, izmantoja Nacionālā rūpniecības atveseļošanas likuma noteikumus, lai piespiestu sadarboties starp uzņēmumiem un izskaustu praksi, kas vienam uzņēmumam sniedza negodīgas priekšrocības pār citu. Uzņēmumiem tika uzdots izstrādāt godīgas prakses kodeksus, nozares mēroga politiku, kas regulētu algas, cenas un praksi. Jaunizveidotā Nacionālā atveseļošanas pārvalde (NRA) bija atbildīga par šo kodeksu izstrādes un ieviešanas pārraudzību.
Pēc kodu sastādīšanas tie tika nosūtīti apstiprināšanai Baltajā namā. Kodiem bija jābūt iekļaujošiem, un tie nedrīkstēja diskriminēt mazos uzņēmumus vai kavēt tirdzniecību. Nozares, kas atbilst prasībām, tika mudinātas izvietot zīmes ar zilo ērgli, NRA logotipu un ziņojumu “Mēs darām savu daļu”.
Tika ieviesti jauni darba likumi, lai vienādi konkurences apstākļi un liegtu jebkuram uzņēmumam negodīgas priekšrocības. Nostrādāto stundu ierobežojums lika darba devējiem pieņemt darbā vairāk darbinieku, un minimālā alga nodrošināja darbiniekiem reālu pirktspēju. Likums arī veicināja kolektīvās sarunas ar nolūku izmantot arodbiedrību darbību, nevis pārmērīgu regulējumu un inspekciju, lai kontrolētu nozari.
Valsts rūpniecības atveseļošanas likuma sabiedrisko darbu noteikumu mērķis bija vēl vairāk samazināt bezdarbu, īstenojot nepieredzētu valsts izdevumu līmeni ceļiem un citiem infrastruktūras projektiem. Tika uzbūvēti lielceļi, dzelzceļa līnijas, skolas, slimnīcas, tiesu nami, pasta nodaļas, ūdens attīrīšanas iekārtas un dambji.
Tomēr likums bija ļoti nepopulārs un guva tikai ierobežotus panākumus. Uzņēmumiem nepatika ierobežojumi, ko likums noteica darbaspēka izmaksām un cenām. Arodbiedrības uzskatīja, ka, lai gan tas iezīmēja zināmu darba ņēmēju progresu, tas nebija pietiekami tālu un joprojām ir labvēlīgs darba devējam. Sabiedrisko darbu projektu finansējums ieplūda pārāk lēni, lai ietekmētu nodarbinātību un ekonomiku. 1935. gadā Augstākās tiesas lēmums atzina godīgas prakses kodeksus par antikonstitucionāliem, un to izmantošana tika pārtraukta.