Dhyana joga ir meditatīvās jogas veids. Tas ir paredzēts, lai praktizētājs nonāktu paaugstinātas apziņas stāvoklī par viņa vienotību ar Visumu. Šāda veida apziņa tiek saukta par universālo apziņu. Tas atšķiras no dharana jogas prakses, kur mērķis ir koncentrēties uz pašu meditāciju, lai uzlabotu konkrētus fokusa mērķus.
Dhjana joga ashtanga jogas praksē tiek uzskatīta par septīto no astoņiem soļiem jeb sūtrām, kas nepieciešamas, lai sasniegtu apgaismību. Šis apgaismības stāvoklis sanskritā ir pazīstams kā nirvāna, kas nozīmē “brīvība no ciešanām”. Aštanga jogā to sauc par samadhi, kas nozīmē pilnīgu vienotību vai līdzsvaru. Pārējie soļi ietver apņemšanos ievērot ētisku rīcību un reliģisko izpēti, kā arī fiziskās pozas, ko sauc par asanām, un elpošanas praksi, ko sauc par pranajama.
Dhyana sanskritā nozīmē “meditāciju”, kas koncentrējas uz dievišķo. Tas nav jādara mierīgi sēžot vai ar aizvērtām acīm. Dhyana joga var būt aktīva meditācija, ko izmanto arī fiziskajās aktivitātēs. Tiek uzskatīts, ka dhjana joga tiek izmantota ne tikai kā reliģiska meditatīva prakse, bet arī nomierina prātu un emocijas.
Tiek uzskatīts, ka šī joga sniedz arī fiziskus ieguvumus. Daži dhjana jogas praktizētāji apgalvo, ka meditācija palīdz gremošanu un asinsriti. Medicīnas eksperti Rietumos ir ieteikuši meditāciju, jo tā spēj mazināt stresu un uzlabot labklājības sajūtu. Tradicionāli tiek uzskatīts, ka dhjana jogas prakse stiprina prātu, paceļot pozitīvo enerģiju, kas sanskritā pazīstama kā kundalini, caur mugurkaulu.
Ashtanga jogas praksē tiek uzskatīts, ka cilvēkam ir trīs esības vai ķermeņu līmeņi. Tos sauc par fizisko, astrālo un smalko. Tiek uzskatīts, ka fiziskais ir centrēts nabā. Astrāls atrodas pieres vidū, un smalkais atrodas sirdī. Dhjana jogas meditācijas laikā nolūks ir mentāli apvienot visus trīs punktus sevī un savienot tās radīto prānu jeb dzīvības spēku ar ārpasauli.
Praktizējot dhjana jogu sēdus stāvoklī, tradicionāli ir veidot rokas tā dēvētajā dhjana mudras pozīcijā. Tas tiek panākts, viegli novietojot īkšķus pret rādītājpirkstiem, veidojot apli, un pēc tam atpūšot rokas klēpī. Šo pozīciju var redzēt daudzās Budas statujās un gleznās.