Proporcionālās likmes ir procentu likmes, kuru pamatā ir iegādāto preču un pakalpojumu apjoms. Parasti šī proporcija ir fiksēta procentuālā daļa, kas tiek piemērota pircēju iegādāto preču iegādes cenai. Šī pieeja atšķiras no citiem reitinga veidiem, piemēram, progresīvās un regresīvās pieejas, kas var izraisīt faktiskās likmes izmaiņas, pamatojoties uz būtiskiem faktoriem. Izmantojot proporcionālo likmi, piemērotie procenti paliek nemainīgi pat tad, ja mainās citi faktori.
Viens no izplatītākajiem proporcionālās likmes piemērošanas piemēriem ir tirdzniecības nodokļu noteikšana par precēm un pakalpojumiem, kas pārdoti noteiktā jurisdikcijā. Šajā scenārijā likme ir noteikta kā fiksēta procentuālā daļa no iegādātā produkta izmaksām. Piemēram, ja tirdzniecības nodoklis tiek piemērots visiem mazumtirdzniecības pirkumiem I jurisdikcijā ir seši procenti, pārdevējs iekasēs šo summu no visiem pircējiem neatkarīgi no viņu individuālā ekonomiskā stāvokļa. Tāpat kā nemainās iegādātās preces pārdošanas cena attiecībā pret citiem faktoriem, nemainās arī maksājamā tirdzniecības nodokļa proporcionālā likme.
Proporcionālās likmes ideja ir noteikt standartu, kas būs piemērojams jebkurā situācijā. Tas ļauj izvairīties no nepieciešamības atpazīt un analizēt plašu mainīgo lielumu klāstu, kas var būt ļoti laikietilpīgs un arī ievērojami sarežģīt grāmatvedības procesu. Turklāt proporcionālās likmes pieejas izmantošana tirdzniecības nodokļa un citu vietējā līmenī aprēķinātu nodokļu noteikšanā bieži vien palīdz radīt līdzekļus vietējām pašvaldībām un jurisdikcijām tādā veidā, kas neuzliek lielu nodokļu slogu tikai daļai iedzīvotāju. Piemēram, visi, kas iegādājas pārtikas preces 100 ASV dolāru vērtībā apgabalā vai pagastā, kur ir pārtikas preču pārdošanas nodoklis, maksās tādu pašu procentu likmi neatkarīgi no tā, vai pircējs ir īpašuma īpašnieks vai strādnieks, kas dzīvo dzīvoklis, vai ir noteiktā vecumā.
Lai gan dažās situācijās proporcionālās likmes izmantošana ir noderīga, citās tā netiek uzskatīta par praktisku pieeju. Piemēram, situācijās, kad nepieciešams rūpīgi aplūkot personas ienākumus, šī pieeja var būt vai nebūt labākais veids, kā noteikt nodokļu struktūru. Šādā gadījumā nodokļu sistēma, kas tiek uzskatīta par regresīvu vai progresīvu, var būt atbilstošāka. Izmantojot regresīvu sistēmu, nodokļu parādu summa vai proporcija būtu mazāka, pat pieaugot ienākumiem, savukārt progresīvā pieeja prasītu palielināt nodokļu proporciju, kas tiek piemērota tam pašam ienākumu pieaugumam. Visas šīs metodes tiek izmantotas dažādās pasaules valstīs gan vietējā, gan valsts līmenī.