Novērtēšanas koeficients ir ieguldījumu fondu pārvaldnieka darbības novērtēšanas metode. Tas ne tikai mēra, cik lielu atdevi viņš ir sasniedzis, bet arī iekļauj to kontekstā ar to, cik riskanti ir bijuši ieguldījumi. Tas nozīmē, ka augsts novērtējuma koeficients bieži tiek uzskatīts par prasmes, nevis veiksmes pazīmi.
Nepieciešamība pēc novērtējuma koeficienta ir saistīta ar ierobežojumiem, kas saistīti ar fondu pārvaldnieka ieguldījumu neapstrādāto skaitļu apskati. Kāds, kurš sasniedz ļoti augstu ienesīgumu, iespējams, vienkārši riskēja un viņam ir paveicies, un tas pats fonda pārvaldnieks var arī nākotnē sabrukt un sadedzināt. Lai gan pagātnes rezultāti negarantē nākotnes rezultātus, gudri investori vēlēsies iegūt labāku priekšstatu par to, cik prasmīgs fondu pārvaldnieks ir bijis pagātnē. Novērtējuma koeficienta mērķis ir risināt šo problēmu, lai ņemtu vērā to, cik nestabili ir bijuši attiecīgie tirgi un līdz ar to, cik liels potenciāls fonda pārvaldniekam bija gūt peļņu, vienkārši veicot laimīgus minējumus.
Lai aprēķinātu novērtējuma koeficientu, fonda alfa tiek dalīta ar to fondu nesistemātisko risku, kuros tie ieguldīja. Alfa aprēķināšana ir sarežģīts process. Tās tehniskā definīcija ir vērtspapīra raksturlielumu līnijas pārtvērums, kas ir aktīva riska grafisks salīdzinājums ar attiecīgā tirgus risku. Alfa ir vieglāk saprast, aplūkojot, ko tā patiesībā pārstāv.
Alfa ņem vērā, cik lielas ir bijušas konkrēta aktīva cenas svārstības un kā tās ir salīdzināmas ar svārstībām pamatā esošajā tirgū. Ideja ir tāda, ka aktīvs, kura vērtība ir svārstījusies plašāk, ir riskantāks un tādējādi vairāk pakļauts veiksmei, nevis prasmēm. Pati alfa ir skaitlis, kas parāda atdevi no aktīva pēc korekcijas šim salīdzinošajam riskam.
Nesistemātiskais risks jeb nesistemātiskais risks mēra, cik lielas svārstības ir bijušas fondu pārvaldnieka izvēlētajos aktīvos, salīdzinot ar visa tirgus svārstībām. Tādējādi nesistemātiskais risks attiecas uz problēmām, kas saistītas ar šīm konkrētajām akcijām, nevis kopējām tirgus kustībām. Teorija ir tāda, ka nesistemātisku risku var samazināt, diversificējot vai ieguldot plašākā uzņēmumu lokā.
Tāpēc novērtējuma koeficienta izveidei, izmantojot šos divus mērus, ir divi mērķi. Pirmkārt, tā mērķis ir atklāt, cik liela daļa fondu pārvaldnieka panākumu bija saistīta ar prasmēm, nevis veiksmi. Otrkārt, tas piebilst, ka ar pietiekamu diversifikāciju veiksmei kļūst mazāka nozīme un fonda pārvaldītājam raksturīgās prasmes kļūst pamanāmākas.