Strukturētā preču finansēšana ir sarežģīts veids, kā iegūt finansējumu starptautiskajai preču preču tirdzniecībai. Tirgus dalībnieki ir finanšu tirgotāji, preču ražotāji, piemēram, enerģētikas uzņēmumi un lauksaimnieki, kā arī investīciju baņķieri un riska pārvaldības profesionāļi. Tas ietver noteiktu preču tirdzniecību, sākot no naftas līdz metāliem un lauksaimniecības produktiem. Ar strukturētu preču finansēšanu ir saistīti unikāli riski, lai gan šī iedarbība ir tas, kas veicina darbību. Darījums var būt saistīts ar to, ka viena puse piešķir finanšu aizdevumu jaunattīstības valstij apmaiņā pret dažu preču piegādi nākotnē.
Šo finansēšanas veidu parasti izmanto, ja tirgus dalībnieks veic uzņēmējdarbību ar jaunattīstības ekonomiku. Riski ietver iespēju, ka pat pēc aizdevuma izsniegšanas eksportētājvalsts politisku vai ekonomisku saspīlējumu dēļ nespēs tikt galā ar produktu piegādi. Tā ir pāreja no tradicionālā riska, kas ietver iespēju, ka aizņēmējs nevar veikt finanšu atmaksu aizdevējam.
Tradicionālajos finansēšanas veidos piekļuvi kapitālam var nodrošināt, pamatojoties uz klienta finansiālo stabilitāti. Strukturētais preču finansējums piedāvā atšķirīgu pieeju, kas tā vietā koncentrējas uz uzņēmuma spēju izpildīt vienošanos par produktu piegādi. Šie sasniegumi, jo īpaši skarbos ārējos apstākļos, ko izraisa valdība vai ekonomika, var pavērt iespējas jaunattīstības valstu uzņēmumiem saņemt finansējumu, kas citādi nekad nebūtu bijis iespējams.
Vienā strukturētā preču finansējuma darījuma pusē ir aizdevēja iestāde. Šī banka parasti izstrādā strukturētus preču produktus, pamatojoties uz atsevišķiem darījumiem. Puse, kas pārstāv šī darījuma otru pusi jaunattīstības valstī, var būt naftas ražotājs vai lauksaimnieks.
Aizdevēja pienākums ir veikt pietiekamas pagātnes pārbaudes, lai noteiktu iespējamību, ka preces patiešām tiks piegādātas. Ņemot vērā, ka ražotājs var darboties valstī, kurā nav finansētāja, šī novērtējuma veikšanai, iespējams, būs jāiesaista trešās puses uzņēmums. Daži nosacījumi, ko var novērtēt, ietver piegādātāja reālo spēju saražot atbilstošu preču sadalījumu. Jāapsver arī eksportētāja darbības dzīvotspēja, tostarp jānodrošina, lai uzņēmumam būtu pietiekami daudz resursu, lai kompensētu darbiniekiem, kuri piegādā preces.