Aizmirstības līkne ir grafiks, kas parāda, kā mēs laika gaitā aizmirstam informāciju. To 1885. gadā formulēja Hermans Ebinhauss, kurš veica eksperimentus ar sevi, lai saprastu, cik ilgi cilvēka prāts laika gaitā saglabā informāciju. Ebinhauss atklāja, ka mēs ātri aizmirstam pusi no tā, ko esam iemācījušies pirmajā stundā, un ka jauns materiāls ir periodiski jāpārskata, lai tas būtu stabils atmiņā. Ebbinghaus aizmirstības līkne bija novatorisks solis cilvēka atmiņas izpratnē.
Ebinhauss bija viens no sava laika izcilākajiem psihologiem, kurš izmantoja zinātniskos procesus, lai pētītu prāta spēju saglabāt un aizmirst informāciju. Viņš izmantoja sevi kā testa subjektu un sāka eksperimentēt ar savu spēju atcerēties informāciju, izveidojot 2,300 trīs burtu bezjēdzīgu vārdu kopu, ko iegaumēt, piemēram, “zof”. Viņa mērķis, izvēloties šos vārdus, bija noskaidrot, cik labi viņš spēj atcerēties informāciju, kurai viņam nebija nekādas nozīmes vai nozīmes. Viņš pētīja vairākus šo vārdu sarakstus un pārbaudīja, kā tos atceras dažādos laika intervālos viena gada laikā.
Viņa eksperimentu rezultāti sniedza zinātnieku aprindām daudzus ieskatus par atmiņas saglabāšanas eksponenciālo raksturu. Formula tam ir R = e^(-t/s), kur t un s apzīmē laiku, kas pagājis kopš mācīšanās, un attiecīgi atmiņas stiprumu, un R apzīmē atmiņas saglabāšanu. Viņš publicēja rakstu, kurā aprakstīta aizmirstības līkne 1885. gadā ar nosaukumu “Atmiņa: ieguldījums eksperimentālajā psiholoģijā”. Eksperimentu rezultāti tika uzzīmēti, veidojot Ebinhausa aizmirstības līkni, kas atklāja, kā informācija laika gaitā tiek aizmirsta. Šī līkne ir pazīstama arī kā Ebinhausa aizmirstības līkne, Ebinhausa efekts un Ebinhausa aizmiršanas funkcija.
Saskaņā ar viņa atklājumiem cilvēki aizmirst 40 procentus no tā, ko viņi uzzina pēc pirmajām 20 minūtēm, un saglabā tikai 30 procentus informācijas pēc sešām dienām. Pēc kāda laika aizmirstība sasniedz plato, un ātrums, ar kādu cilvēki aizmirst, kļūst lēnāks. Tas norāda, ka ilgtermiņa atmiņā saglabātie dati ir samērā stabili. Ebinhauss arī atklāja, kā atkārtošana palielina saglabātās informācijas daudzumu un kā katrs atkārtojums palielina laika intervālu, pirms bija nepieciešams nākamais atkārtojums.
Viņa novatoriskais pētījums atklāja daudzas citas atziņas par atmiņas būtību. Viņš atklāja, cik grūti prātam ir saglabāt informāciju, kurai cilvēkam nav īstas nozīmes. Viņš arī parādīja, ka cilvēks var gūt lielākus panākumus, uzlabojot atsaukšanu, ja jaunā materiāla apskats ir izkliedēts un ka materiālu ir vieglāk apgūt otro reizi nekā pirmajā reizē. Lai gan šis pētījums ir ļoti vecs, Ebinhausa aizmirstības līknes sniegtās atziņas psihologi izmanto joprojām.