Recepcijas teorija ir filozofija, ko parasti izmanto literatūrā un kas atzīst auditoriju par būtisku elementu, lai izprastu darba plašāko nozīmi. Saskaņā ar šāda veida teoriju grāmatas vai raksta patieso mērķi nevar saprast, neņemot vērā lasītājus. Tas māca, ka visaptverošais mērķis vai nozīme ir mijiedarbības un reakcijas process starp lasītāju un tekstu, un tas var mainīties atkarībā no tā, kurš vārdus interpretē. Tiek uzskatīts, ka tas ir attīstījies pagājušā gadsimta 1960. un 1970. gados, un daudzi zinātnieki saka, ka tad tas sasniedza maksimumu. Tam joprojām ir svarīga vieta daudzās diskusijās par literatūras kritiku, taču vairumā gadījumu tā tiek aplūkota līdzās vairākām citām teorijām, tradicionālām un modernākām. Recepcijas teorija ir izplatījusies arī daudzās citās mākslas formās, tostarp teātrī, filmā, glezniecībā un tēlniecībā, un tā ir arī svarīga diskusiju un šo žanru kritikas sastāvdaļa.
Izcelšanās
Lielākā daļa zinātnieku ir vienisprātis, ka kritiskās uztveres teorija pirmo reizi formāli tika ieviesta 1960. gadu beigās, visticamāk, Vācijā, un sasniedza augstāko punktu 1970. un 1980. gados, kad tā izplatījās intelektuālajās aprindās Eiropā un lielākajā daļā Rietumu pasaules. Tajā laikā tas bija viens no ietekmīgākajiem literatūras kritikas veidiem akadēmiskajās aprindās, un to bieži sauca arī par “uzņemšanas estētiku”. Daži no visdziļākajiem šī perioda literatūras darbiem tika rakstīti ar pieņēmumu, ka auditorijas interpretācija veidos to nozīmi, kas radīja unikālu un identificējamu darbu literāro žanru. Tas nenozīmē, ka darbi, kas tapuši vai nu agrāk, vai vēlāk, nebūtu attiecināti uz šo teoriju vai tiem nebūtu daudz tādu pašu īpašību, bet drīzāk, ka identificēšanās ar auditorijas estētiku bieži vien ir visdziļākā šī perioda darbos.
Individuālās pieredzes nozīme
Vispārīgi runājot, teorija pieņem, ka dzīves pieredzes rezervuārs, ko lasītājs ienes lasīšanas procesā, ir izšķiroša nozīme tam, kā viņš vai viņa interpretē autora darbus. Kultūras izcelsme, izglītība un, protams, lasītāja dzimtā valoda spēlē lomu viņa vai viņas izpratnē un emocionālajā reakcijā. Citiem vārdiem sakot, teorija liek domāt, ka lasīšanas pieredze aktivizē un iesaista jau esošo pieredzi un atmiņas. Lasītājiem ir arī jāvēršas pie romāna, dzejoļa vai noveles ar zināmām cerībām par šīm literatūras formām un to, ko tie ietvers, un saista šīs cerības ar savu iepriekšējo lasīšanas pieredzi.
Aplikācijas
Recepcijas teorija ir pielietota daudzām dažādām mākslas formām un pat izmantota ainavu arhitektūras un arheoloģijas analīzē. Daudzi faktori var veidot mākslas darba interpretāciju neatkarīgi no tā, vai tā ir glezna, romāns vai filma. Ar katru no šīm īpašajām mākslas formām teorija atzīst ne tikai individuālās interpretācijas pamatotību, bet arī kultūras interpretācijas, kas mainās ekonomikas, dzīvesveida, reliģiskās pārliecības un tehnoloģiju jauninājumu rezultātā. Saskaņā ar šo izpratni darba galvenā nozīme var un zināmā mērā arī laika gaitā mainīsies, mainoties apstākļiem, lasītāju lokam un sociālajām konstrukcijām. Tas potenciāli varētu atvērt sabiedrības pielietojuma lauku gandrīz pastāvīgai jebkura darba interpretācijai un atkārtotai interpretācijai.
Salīdzinājumā ar tradicionālākām teorijām
Tradicionālā literatūras teorija, kas dominēja līdz 1960. gadam, nelika tik lielu uzsvaru uz lasītāja funkciju radošajā procesā. Drīzāk galvenā uzmanība tika pievērsta gandrīz tikai autoram, kā arī literārā darba formai un uzbūvei. Literārā forma parasti ņem vērā, vai skaņdarbs ir romāns, īss stāsts, dzejolis vai luga. Turklāt svarīgi apsvērumi ir arī autora stils un literāro ierīču izvēle, piemēram, rakstura attīstība, iestatījums, tēlainība un skatījums.
Tradicionālā literatūras kritika uzdod jautājumus par to, ko autors mēģināja komunicēt, kā darbs iederas konkrētajā žanrā, kāpēc autors izvēlējās kādu konkrētu literāro ierīci un kā autora izcelsme un pieredze ietekmēja radošo procesu. Ņemot vērā lasītāja interpretāciju, tiek pievienots vēl viens sarežģītības slānis. Lielākā daļa mūsdienu kritikas un analīzes izmanto kaut ko universālu pieeju, aplūkojot konkrēto darbu no dažādiem leņķiem.