Ceļvedis mieram ir enerģisks, optimistisks plāns miera panākšanai starp Izraēlu un palestīniešu tautu. To radīja starptautisks lielvaru “kvartets”: ASV, Krievija, Eiropas Savienība (ES) un Apvienoto Nāciju Organizācija (ANO). Miera ceļa kartes agrāko versiju prezidents Džordžs Bušs pirmo reizi izklāstīja 2002. gadā, kad viņš ierosināja izveidot neatkarīgu, demokrātisku Palestīnas valsti, kas mierīgi pastāvētu līdzās Izraēlai. Plāns tika ierosināts, cerot nodrošināt mājvietu palestīniešu bēgļiem, nodrošināt demokrātiju un, protams, stabilitāti Tuvajos Austrumos.
Kad kvartets oficiāli tikās, lai izstrādātu Ceļa karti mieram, viņi to darīja trīs galvenajos posmos, katrai fāzei pamatojoties uz sniegumu un progresu, kas sasniegts iepriekšējā. Sākotnēji bija dažas pamatprasības, kas bija jāizpilda, pirms varēja uzsākt ceļa karti. Viens no tiem bija tāds, ka Palestīnas pašpārvaldei ir jāveic reformas, lai izveidotu demokrātisku valdības sistēmu un, pats galvenais, jāizvairās no terorisma un vardarbības kā manipulācijas un izrēķināšanās līdzekļa. Turklāt Izraēlai bija jāpieņem un jāatbalsta Palestīna kā valsts un jāatstāj apmetnes Gazas joslā un Rietumkrastā.
Trīs frāzes ir šādas:
Pirmais posms: (plānotais pabeigšanas datums: 2003. gada maijs)
Palestīniešu vai ar atbrīvošanas kustību saistīto personu vardarbības beigas.
Palestīniešiem ir jārīko demokrātiskas vēlēšanas.
Izraēlai vajadzētu izstāties no Gazas joslas un Rietumkrasta apmetnēm.
Otrais posms: (plānotais pabeigšanas datums: 2003. gada jūnijs-decembris) Šajā posmā tiks rīkota starptautiska konference, lai sāktu Palestīnas atjaunošanu, apspriežot tās ekonomiku, izveidojot Izraēlas un arābu sakarus, nosakot robežas un atjaunojot infrastruktūru.
Trešā fāze: (plānotais pabeigšanas datums: 2004./2005. gads) Šajā fāzē otrajā starptautiskajā konferencē tiks pabeigtas robežas, lems par to, kurš “dabū” Jeruzalemi, un tiks veikti pasākumi, kā rīkoties ar palestīniešu bēgļiem.
Ceļvedis mieram tika plaši pieņemts gan Rietumos, gan Tuvajos Austrumos, un tas enerģiski sākās ar piekāpšanos abās pusēs. 19. gada 2003. martā Palestīnas Atbrīvošanas organizācijas (PLO) līderis Jasirs Arafats iecēla Palestīnas pirmo premjerministru Mahmudu Abasu. Tas bija liels solis, jo lielākā daļa rietumu valdību uzskatīja, ka Arafats ir bijis galvenais šķērslis mieram. Izraēla savukārt atbrīvoja vairākus palestīniešu politieslodzītos. Diemžēl sadarbības gars nebija ilgs — vardarbība atsākās līdz uguns pārtraukšanas pasludināšanai 29. gada 2003. jūnijā.
Līdz 1. gada 2003. jūlijam Ceļvedis mieram atkal bija “ieslēgts”, kad Izraēlas premjerministrs Ariels Šarons un Abass kopīgi izteicās, atbalstot ceļvedi. Izraēla izstājās no Betlēmes, un ASV solīja piešķirt 30 miljonus ASV dolāru (USD), lai palīdzētu Palestīnai atjaunoties.
Līdz ar Arafata nāvi 2004. gadā Rietumu līderi cerēja, ka miers virzīsies uz priekšu, neapgrūtinot seno karadarbību un uzticību. 2005. gada februārī notika samits ar palestīniešiem, Ēģipti un Jordāniju, kurā viņi atkārtoti apliecināja savu atbalstu ceļvedim. Šarona impulss tika pārtraukts, kad 2006. gada janvārī viņu zaudēja nopietns insults. Viņa vietā Ehuds Olmerts apņēmās turpināt savu redzējumu un atsākt darbu pie Ceļa kartes mērķu sasniegšanas.
Liels šķērslis tika sastapts 2006. gadā, kad Hamas (Islāma pretošanās kustība) ieguva lielāko daļu vietu Palestīnas parlamentā. Tā kā ASV un Izraēla ir paziņojušas, ka tās netiks galā ar Hamas saistībā ar apņemšanos iznīcināt Izraēlu, šķiet, ka miera ceļvedis ir apstājies. Karadarbība starp Izraēlas spēkiem un Libānas Hezbollah, kā arī Hamas spēkiem Gazas joslā turpinājās līdz 2006. gadam. No 2007. gada nav pabeigts pat miera ceļa kartes pirmais posms.