Izraēlas un palestīniešu konflikts ilgst jau vairākus gadu desmitus, un tam ir vairāki nedaudz sarežģīti cēloņi, taču galvenās nesaskaņas problēmas ir zeme un robežas. Tas, kur viena valsts beidzas un sākas otra — un vai vispār vajadzētu pastāvēt divām neatkarīgām valstīm — ir liela daļa no tā. Abas grupas uzskata, ka tām ir Dieva dotas tiesības uz teritoriju, un abas pieprasa tiesības, pamatojoties uz līgumu, ko Dievs noslēdza ar Ābrahāmu Bībeles Vecajā Derībā. Pretinieki kādreiz bija daļa no tās pašas cilvēku grupas, kas apdzīvoja apsolīto zemi. To ietekmē arī tas, kurš kontrolē Jeruzalemi, ko daudzi uzskata par svētu pilsētu; tāpat arī jautājumi par ūdens tiesībām un ļoti ierobežota saldūdens krājuma kontroli. Spēka, vardarbības un terorisma problēmas arī ir veicinājušas konfliktu, īpaši 21. gadsimtā.
Izcelšanās
Var būt grūti noteikt konkrētu konflikta sākuma datumu, jo Izraēlas un Palestīnas reģionā jau kādu laiku ir notikuši strīdi un cīņas par zemi. Izraēlas valsts formāli tika izveidota tikai 1948. gadā, tātad no tehniskā viedokļa tas būtu agrākais sākums, taču daži zinātnieki uzskata, ka problēmas patiesībā sākās diezgan agrāk. Daudzi norāda uz ebreju trimdiniekiem, kas notika senos laikos, kad zemi iekaroja romieši. Vēlāk to atkal pārņēma arābi, kas tur sastopami vēl šodien.
19. gadsimta beigās ebreji izveidoja kustību, kurā viņi pārcēlās uz zemi, ko, viņuprāt, ir devis Dievs, pamatojoties uz Bībeles stāstiem. Tas notika, neņemot vērā palestīniešu iedzīvotājus, kas tur jau dzīvoja. Sekoja strīdi par to, kam bija tiesības uz zemi. Lielbritānija šajā periodā kontrolēja palestīniešu zemi un piešķīra ebrejiem atļauju emigrēt, taču šī iespēja tika atsaukta, jo arābu tautas nemieri kļuva arvien vardarbīgāki un naidīgāki.
Holokausta sekas
Holokausta laikā nacisti Vācijā, Polijā un citos Eiropas reģionos nogalināja vairāk nekā 6 miljonus ebreju. Daudzi, kas izdzīvoja, vēlējās bēgt no Eiropas, un daudzi vēlējās atgriezties zemē, kas, viņuprāt, ir viņu Bībeles pirmdzimtības tiesības. Līderi iesniedza Lielbritānijai petīciju, lai ļautu ebreju tautai sākt migrāciju uz Palestīnu, un valsts piekrita; 1948. gadā tika izveidota formālā Izraēlas valsts. Tajā laikā nebija nevienas oficiālas atbilstošas palestīniešu valsts, kas, iespējams, bija viens no faktoriem, kas izraisīja daļu konflikta. Palestīnas valsts tika izveidota 1988.
Robežas jautājumi
Sauszemes izstrādājumi reģionā izcēlās 1956., 1967., 1973. un 1982. gadā. Kopš tā laika reģionā ir notikuši dažādi teroristu uzbrukumi un kaujas par zemi, īpaši Gazas joslu. Vairāku gadu laikā kopš Izraēlas neatkarības atgūšanas simtiem tūkstošu palestīniešu ir pārvietoti kā bēgļi dažādās vietās Tuvajos Austrumos, un daudzi ir cīnījušies un dedzīgi apstrīdējuši robežu, zemes tiesību un piekļuves punktu atrašanās vietu.
Jeruzalemes kontrole
Viens no karstāk apspriestajiem jautājumiem ir tas, kam vai kam vajadzētu kontrolēt Jeruzalemi. Jeruzaleme ir reliģiski nozīmīga pilsēta gan ebrejiem, gan kristiešiem un musulmaņiem. Tiek uzskatīts, ka to sākotnēji dibināja karalis Dāvids, un tiek plaši uzskatīts, ka tā ir arī Jēzus Kristus krustā sišanas vieta. Gan Izraēla, gan Palestīna uzskata Jeruzalemi par savu galvaspilsētu.
Tiesības uz ūdeni
Aktuāls jautājums ir arī saldūdens kontrole. Strīdīgā zeme atrodas tuksnesī, kur ir maz dzeramā ūdens. Aku urbšana, santehnika un iespēja pārvietot šo resursu no vienas vietas uz otru ir intensīvu diskusiju un strīdu jautājums. Parasti abām valstīm nepietiek ar neierobežotu piekļuvi, un spēja kontrolēt izplatīšanu ir galvenais spēka avots.
Spēka problēmas
Vardarbība ir bijusi arī pastāvīga Izraēlas un palestīniešu konflikta sastāvdaļa. Palestīnieši bieži ir izmantojuši vardarbīgu spēku, mēģinot apsteigt ebrejus, atgūt teritoriju un ļaut saviem bēgļiem atgriezties savā bijušajā zemē; izraēlieši savukārt ir apmācījuši savas armijas un vairumā gadījumu ir atbildējuši ar uguni. Ir bijuši vairāki miera līgumi, kurus abas puses ir mēģinājušas īstenot, taču neviens no tiem nav izturējis laika pārbaudi. Tas daļēji ir saistīts ar atkārtotiem teroristu uzbrukumiem un nepārtrauktiem abu pušu centieniem iegūt vairāk zemes.