Dažreiz šķiet, ka ūdens rēķins turpina pieaugt, bet ūdens patēriņš paliek nemainīgs, liekot daudziem patērētājiem prātot, kā ūdens uzņēmums nosaka tarifus. Vairāki faktori ir saistīti ar ūdens cenu noteikšanu, taču patērētāji var būt iepriecināti, dzirdot, ka tarifu paaugstināšana parasti tiek regulēta; lai likmes pieaugtu, tās bieži ir jāapstiprina valsts aģentūrai vai vēlētu amatpersonu balsojumam. Cenas bieži ietekmē ūdens sistēmas uzturēšanas izmaksas, gada laiks un vidējais mājsaimniecības patēriņš.
Ūdens un kanalizācijas pakalpojumi bieži vien iet roku rokā. Individuālo rēķinu mājsaimniecībai parasti nosaka, izmantojot ūdens skaitītāju, kas izseko, cik daudz ūdens nonāk mājā, un ūdens uzņēmums ekstrapolē, pieņemot, ka kanalizācijas sistēmā nonāk tikpat daudz ūdens. Ūdens uzņēmumi var piešķirt īpašus dārza pabalstus, izmantojot statistiku par vidējo ūdens patēriņu ārpus mājas, lai nedaudz pazeminātu kanalizācijas tarifus, apzinoties, ka ne viss īpašumā nonākušais ūdens nonāk kanalizācijā.
Viens no galvenajiem ūdens tarifu noteikšanas faktoriem ir ūdens un kanalizācijas sistēmas izmaksas. Daudzu šādu sistēmu uzturēšana ir ļoti dārga, un, pilsētām augot, šīm sistēmām ir nepieciešama paplašināšana un jauninājumi. Ja likmes tiek turētas pārāk zemas, var nebūt iespējams nodrošināt pienācīgu apkopi, kas var radīt ilgtermiņa problēmas.
Bažas rada arī pieejamie materiāli; likmes var tikt paaugstinātas deficīta laikā, lai novērstu pārmērīgu ūdens izmantošanu. Dažos reģionos ūdens daudzumu var ietekmēt gadalaiki. Likmes var būt lētākas, ja ir pieejams daudz ūdens, un augstākas sausā sezonā. Ja parādīsies sausuma apstākļi, var tikt apstiprināts ārkārtas tarifu paaugstinājums, kā arī cilvēkiem var tikt noteikti ūdens lietošanas ierobežojumi.
Ūdens uzņēmumi arī mēdz nodrošināt daudzpakāpju mērīšanas struktūru. Izmantojot statistikas datus, viņi nosaka, cik daudz ūdens mājsaimniecībai vajadzētu patērēt. Kamēr mājsaimniecība nepārsniedz šo atvēlēto daudzumu, ūdens cenas saglabājas salīdzinoši zemas. Tomēr, tā kā mājsaimniecība pārsniedz šo vidējo patēriņu, ūdens cenas sāk kāpt. Šī sistēma tiek izmantota, lai mudinātu cilvēkus taupīt ūdeni, nodrošinot stimulu saglabāt saprātīgu ūdens patēriņu.
Daudzās pilsētās ūdens ir pašvaldības pakalpojums, un ūdens tarifus nosaka vietējā valdība. Pilsētas valdības deputāti parasti balso par likmju paaugstināšanu, un sabiedrība var apmeklēt sanāksmes, kurās tiek apspriesta maksa par ūdeni un kanalizāciju, ja vēlas piedalīties šajā procesā. Likmes paaugstināšana var būt strukturēta tā, lai tā notiktu laika gaitā vai notiktu nekavējoties, ja pilsētai ir bažas par to, ka pietrūks naudas pašvaldības ūdensapgādes pārvaldībai. Privātajiem komunālajiem pakalpojumiem, kas nodrošina ūdeni, var būt pienākums iesniegt ierosinātos tarifu palielinājumus valdībai izvērtēšanai, lai apstiprinātu, ka tie ir taisnīgi.