Vārdu spēle jeb paronomāzija ir vārdu spēles veids, kurā viens vārds tiek izmantots, lai ieteiktu homofonu — vārdu ar līdzīgu skanējumu, bet atšķirīgu nozīmi. Vārdu spēles dažkārt tiek uzskatītas par “zemu” humora veidu, kas var iedvesmot smīnu vai stenēšanu, taču tam ir maz iespēju izpētīt valodas dziļākās nozīmes. Tomēr patiesībā vārdu spēlei dzejā ir dažādi pielietojumi, un tie var būt diezgan dziļi. Dzejas vārdus var izmantot tīri komiski, taču tie var arī radīt tumšas ironijas sajūtu.
Daudzi 17. gadsimta angļu dzejnieki ir izpētījuši vārdu vārdu izmantošanu, lai radītu samākslotu efektu. Piemēram, Džons Donns bieži spēlēja ar sava uzvārda nozīmi, kas tiek izrunāts tāpat kā angļu vārda “done”, un viņa sievas Annas pirmslaulības uzvārdu, kas bija More. Šis vienas rindas dzejolis atspoguļo viņa laulības pirmo gadu grūtības: “Džons Dons, Anne Donna, atsaukts”. Lai gan skaņu atkārtojumā ir vērojama zināma dīvainība, kopējais efekts ir drīzāk izmisuma, nevis humora iespaids.
Viljams Šekspīrs, iespējams, ir visslavenākais angļu literatūras teicējs, kurš dzejā izmanto vārdus, sākot no neglītiem līdz muļķīgiem un beidzot ar nopietniem — bieži vien vienā un tajā pašā darbā. Piemēram, viņa maniakālais, kalambūru mīlošais varonis Hamlets vienā ainā Ofēlijai saka: “Ej uz klosteru!” Vārds “klosteris” šajā teikumā var nozīmēt “klosteri” vai nu jau novecojušu “bordeļa” nozīmi. Lai gan mūsdienu auditorija varētu palaist garām šo vārdu spēli, Šekspīra sākotnējā auditorija būtu sadzirdējusi visu rūgto ironiju rindiņā, kas kodolīgi atspoguļo Hamleta dusmas un vāji slēpto vēlmi ievainot Ofēliju. Tajā pašā lugā tiek izmantoti arī kalambūri, lai izpētītu nāves un seksualitātes tēmas, un tas ir pretrunā ar domu, ka vārdu spēlei nevar būt nozīme, kas pārsniedz pamata vārdu spēles dziļumu.
Tomēr mūsdienu rakstos vārdu spēles dzejā biežāk tiek izmantotas kā komēdijas veids, īpaši limerikas poētiskajā formā, kas ir piecu rindiņu dzejolis, kas rakstīts ar dziesmu skaitītāju. 20. gadsimta sākuma dzejniece Kerolīna Velsa uzrakstīja vienu limeriku, kas noslēdzas ar rindu “To tutor two tootjars toot”, kurā tiek izmantots skaņu darbs, lai atskaņotu homofonu pāri “tutor” — lai mācītu, un “tooter” — kāds spēlē mūzikas instruments. Tomēr bieži vien limerikas vārdu spēles nav tik nevainīgas, spēlējot uz daudzajiem angļu eifēmismiem par ķermeņa daļām un seksuālām darbībām. Piemēram, nekaunīgā limerikas dzejolī var lietot vārdu “nāc”, lai apzīmētu gan cilvēku, kas kaut kur burtiski ierodas, gan seksuālo kulmināciju.