Ekspozīcijas rakstīšanu sauc arī par informatīvo rakstīšanu, jo tās mērķis ir izskaidrot, informēt vai precizēt. Šāda veida rakstīšana bieži tiek prasīta no studentiem, kad viņiem tiek uzdots rakstīt esejas, kas izskaidro priekšmetu dažādās akadēmiskajās disciplīnās. Tas ir arī rakstīšanas veids, ko izmanto dažās nedaiļliteratūrā un dažādos profesionālajos ziņojumos. Mazos darbos, piemēram, studenta ziņojumā par vaboļu dzīves ilgumu, un garos darbos, piemēram, autobiogrāfijas, var izmantot skaidrojošu rakstīšanu, lai lasītājiem nodotu faktus. Ekspozīcijas rakstus var atrast studentu esejās, pētnieciskajos pētījumos, biznesa ziņojumos, mācību grāmatās un citos nedaiļliteratūras darbos.
Viens būtisks skaidrojuma rakstīšanas elements ir tas, ka lasītājiem tiek sniegta pietiekami daudz informācijas, lai skaidri izskaidrotu tēmu. Pēc referāta, grāmatas vai esejas izlasīšanas, izmantojot skaidrojošu rakstīšanu, lasītājiem jāspēj izveidot skaidru priekšstatu par skaidroto tēmu. Sniedzamās informācijas apjoms atšķiras atkarībā no paredzētās auditorijas. Piemēram, mācību grāmatā vai avīzes rakstā var būt nepieciešams izskaidrot visas tās tēmas detaļas, tostarp atbildes uz jautājumiem, kas, kas, kad, kur, kāpēc un kā, ja lasītājiem nav zināšanu. Taču specializētā arheoloģiskā pētījuma ziņojumā varētu nebūt izskaidroti ar nozari saistīti tehniskie termini, jo paredzētajiem lasītājiem jau būtu plašas priekšzināšanas.
Tīrā veidā skaidrojošajam rakstam ir jābūt faktiskam un objektīvam. Piemēram, laikraksta rakstam ir jābūt objektīvam un vienkārši jāsniedz objektīvi fakti, lai lasītāji varētu veidot savus uzskatus un secinājumus. Tas atšķiras no laikraksta redakcijas, kurā ir jāpauž subjektīvs viedoklis. Ja paskaidrojumā ir viedoklis vai secinājums, tas jābalsta uz faktiskajiem pierādījumiem. Līdzīgi pētījuma ziņojumā var secināt, ka smēķējama tabaka ir kaitīga cilvēku veselībai pēc tam, kad ir iesniegti fakti, kas atbalsta šo ideju.
Organizētība ir ekspozīcijas rakstīšanai raksturīga īpašība. Informācija ir jāsniedz skaidrā un loģiskā veidā, lai lasītāji varētu tai sekot un viegli saprast. Studenta piecu rindkopu skaidrojošā eseja par piesārņojuma veidiem varētu sākties ar rindkopu, kas ievada tēmu. Tam var sekot trīs pamatdaļas rindkopas, kurās katra izskaidro atšķirīgu piesārņojuma veidu, un secinājuma rindkopa, kas apkopo eseju. Autobiogrāfiju var sakārtot hronoloģiski, lai sniegtu sīkāku informāciju par tās subjekta dzīvi secīgā secībā.