Ironija ir runas figūra, kurā autora vai runātāja iecerētā nozīme ir pretēja tam, kas tiek apliecināts. Metode humora, ironijas raisīšanai literatūrā bieži vien ir kā privāts joks, kas rada līdzjūtības sajūtu starp autoru un lasītāju. Būtībā autors saka lasītājam: “Es zinu, ka esat pietiekami gudrs, lai saprastu, kas šeit patiesībā notiek.” Ironija literatūrā ir paredzēta, lai mudinātu lasītāju uz cītīgāku domāšanu un situācijas analīzi. Salīdzinot un pretstatot realitāti pieņēmumiem par realitāti, lasītājs var labāk izprast autora nodomu.
Retoriskā ironijas metode literatūrā bieži ir daudz efektīvāka nekā tiešs paziņojums. Klasisks piemērs ironijas izmantošanai literatūrā ir atrodams Hārpera Lī romānā Nogalināt Mockingbird — amerikāņu romānā, kura darbība norisinās nelielā Alabamas pilsētiņā 1930. gados. Pasniedzot aktuālo notikumu stundu, vietējās skolas skolotāja Geitsa jaunkundze vada stundu diskusijā par nacisma pieaugumu Vācijā un ebreju tautas vajāšanu. Miss Geitsa stāstīja klasei, ka tikai tie, kuriem ir aizspriedumi, cilvēkus vajā, atšķirībā no tiem, kur viņi dzīvoja. Pašapmierināta un ērti atbalstot ebreju tautu, viņa pilnīgi nespēj saskatīt ironiju savos komentāros, ņemot vērā viņas ārkārtējos aizspriedumus pret pilsētas melnādainajiem iedzīvotājiem.
Ironija ir izplatīta ikdienas runā un ir cieši saistīta ar sarkasmu – skarbu vai rūgtu apgalvojumu, kas bieži norāda uz kāda veida pretrunām. Izklaidētāji un komiķi bieži izmanto gan ironiju, gan sarkasmu, lai izraisītu smieklus. Komiķis Bils Kosbijs lieliski izmantoja ironiju esejā “The Saffling Question”, kurā viņš apsprieda nopietnās problēmas, kas rodas, audzinot bērnus. Mulsinošais jautājums, uz kuru atsaucas esejas virsrakstā, ir jautājums par to, vai būt vai nē. Kosbijs atklāj, ka uzvārda turpināšana bija svarīgs iemesls, kāpēc viņš vēlējās dēlu, taču pēc dēla audzināšanas pārbaudījumiem Kosbijs atzinās, ka dažkārt lika dēlam neatklāt savu patieso identitāti.