Prepozīcijas gadījums ir gramatiski nepieciešamais vārda atvasinājums, galvenokārt lietvārdiem un vietniekvārdiem, ja tas ir daļa no prievārda frāzes. Priekšvārds ir vārds, kas saista vienu lietvārdu ar citiem vārdiem, piemēram, pēc virziena, atrašanās vietas vai pozīcijas. Izņemot vietniekvārdus, kas daudzās valodās maina formu, pamatojoties uz gramatiku, tas ir retāk sastopams. Slāvu valodas, piemēram, krievu un čehu, kā arī spāņu un portugāļu ir to valodu piemēri, kurās tiek lietots prepozīcijas reģistrs.
Priekšvārdu piemēri ir vārdi iepriekš, cauri un iekšā. Priekšvārds vienmēr tiek savienots pārī ar lietvārda objektu. Šis ir teikums ar priekšvārda frāzi: “Viņš viņai nosūtīja ziņojumu.” Lai gan vārds “viņa” ir subjektīvs gadījums vienskaitlī sievietei, tiek izmantota cita vietniekvārda forma — viņa, jo tas ir priekšvārda “uz” objekts. Lai gan pastāv zināmas domstarpības par definīciju, prievārda gadījumu dažreiz sauc arī par lokatīvu gadījumu.
Lingvistikas teorētiķi un citi, kas pēta valodu, pieņem, ka šī daudzām valodām kopīgā prievārda maiņa ir padarīt attiecības starp cilvēkiem precīzākas. Dažas valodas, kurām nav prepozīcijas gadījuma, var pilnībā paļauties uz lietvārdu izvietojumu, lai noteiktu to attiecības. Iepriekš minētajā teikumā vārdu secība “viņš-ziņo-viņa” var būt pietiekami saprotama, neizmantojot pilnīgi atšķirīgu vārdu gadījumu. Rakstiskajā portugāļu valodā daži vietniekvārdi nemainās, bet ir jauni vārdi, kas iegūti, savienojot un saraujot vietniekvārdu ar prievārdu.
Krievu un poļu valodā dažiem atsevišķiem prievārdiem tiek izmantots stingrs prievārdu reģistrs, proti, angļu valodas vārdu ekvivalents on, in, near un about. Jebkurš lietvārds, kas seko šiem vārdiem kā prievārda objekts, ir jāmaina, pievienojot to attiecīgi pareizo sufiksu. Īpašības vārdi, kas raksturo šo lietvārdu, arī ir jāmaina, lai atspoguļotu šo gramatisko gadījumu.
Izņemot vietniekvārdus, angļu valodā netiek izmantoti dažādi vārdi, lai atšķirtu, vai lietvārds ir subjektīvs vai objektīvs. Citas valodas, piemēram, vācu un latīņu, nedaudz maina savu lietvārdu formu. Ļoti nedaudzas valodas izmanto priekšvārda gadījumus tālāk, lai atdalītu lietvārdus, kas tiek izmantoti kā tiešie objekti, netiešie objekti vai priekšvārda objekti. Dažām valodām var nebūt atsevišķa reģistra, taču var būt nepieciešami papildu gramatikas noteikumi. Piemēram, spāņu valodā ir nepieciešams otrs prievārds, kas līdzvērtīgs vārdam “of”, ja objekta lietvārds ir vārds, kas apzīmē cilvēku.