Semiotika, ko dēvē arī par “semiotiskiem pētījumiem” un “semioloģiju”, ir pētījums par to, kā cilvēki sazinās. Jo īpaši tas ir pētījums par to, kā mēs radījām nozīmi un kā nozīmi saprot cilvēki, kuriem nozīme tiek paziņota. Semiotika ir pētījums par to, kā mēs izmantojam simbolus, piemēram, burtus un ciparus, lai nodotu nozīmi starp pusēm.
Termins “semiotika” nāk no grieķu vārda semeiotikos, kas nozīmē “zīmju tulks”. Angļu valodā šo terminu 1670. gadā pirmo reizi izmantoja britu rakstnieks un zinātnieks Henrijs Stubss. Divdesmit gadus vēlāk, 1690. gadā, Džons Loks izmantoja šo terminu savā darbā “An Essay Concerning Human Understanding”. Dažas nozīmīgas personas semiotikas vēsturē ir: Čārlzs Sanderss Pīrss, Ferdinands de Sosīrs, Viljams Dvaits Vitnijs, Luiss Trols Hjelmslevs, Čārlzs V. Moriss, Umberto Eko, Aļģirds Džūljens Greims, Tomass A. Sebeoks, Jurijs Lotmans un Valentīns Volosinovs.
Semiotikas kā studiju jomas attīstība tika formalizēta Vīnes apļa laikā, pasākumā, kas notika Vīnes Universitātē 1922. gadā. Vīnes lokā zinātnieku grupa prezentēja darbu ar nosaukumu “Starptautiskā vienotās zinātnes enciklopēdija”. Šajā darbā semiotikas joma tika definēta un sadalīta trīs daļās: semantika, sintaktika un pragmatika.
Semantika ir pētījums par to, kā nozīme tiek izteikta valodā. Ir svarīgi atzīmēt, ka semantika neaprobežojas tikai ar verbālajām valodām. To var attiecināt arī uz citām simbolu sistēmām, kas nodod nozīmi, piemēram, matemātikas valodai un datoru kodiem. Sintaktika ir pētījums par to, kā simboli konkrētā valodā ir saistīti viens ar otru, vai sintakses izpēte. Pragmatika ir pētījums par to, kā valoda tiek izmantota praktiskā lietošanā, kā valodas runātāji lieto valodu.
Semiotika ir disciplīna, kas ir cieši saistīta ar cilvēka pieredzi. Komunikācija ir ne tikai profesionālo panākumu un personīgo attiecību atslēga, bet arī izdzīvošanas atslēga. Izmantojot valodu, cilvēkiem ir iespēja veikt tādus svarīgus uzdevumus kā izsaukt palīdzību vai brīdināt kādu citu par iespējamām vai draudošām briesmām. Tomēr cilvēki nav vienīgā suga, kas var nodot šādu informāciju. Kokā iestrēdzis kaķis prot skaļi ņaudēt, pat kaukt, lai paziņotu par savu grūto situāciju. Pīļu māte čīkst pie saviem pīlēniem, ja viņa ierauga krasta līnijai tuvojas dzinējsuni. Semiotisko teoriju pielietošanu organismos, kas nav cilvēki, sauc par “biosemiotiku” vai “zoosemiozi”.