Semantika ir valodas nozīmes izpēte. Jo īpaši tas ir pētījums par to, kā nozīme tiek strukturēta teikumos, frāzēs un vārdos. Angļu termins “semantika” nāk no grieķu semantikos, kas nozīmē parādīt vai dot zīmes. Semantiku var izmantot dažāda veida simbolu sistēmām, piemēram, datoru valodām un līdzīgām kodēšanas sistēmām. Tomēr kopumā semantika parasti attiecas uz to, kā nozīme tiek nodota ar rakstītās valodas simboliem. Semantiku var saprast, ja to pretstata citam lingvistiskajam terminam, sintakse. Sintakse ir noteikumu izpēte par simbolu izkārtojumu. Sintakse ir valodas struktūras izpēte, savukārt semantika ir valodas nozīmes izpēte.
Studējot semantiku, ir svarīgi atpazīt vārda vai termina vispārpieņemto nozīmi, nevis burtisko nozīmi. Ņemiet, piemēram, terminu “ūdens tablete”. Termins “ūdens tablete” ir pieņemts termins, kas apzīmē sava veida diurētisku līdzekli. Šīs tabletes bieži lieto cilvēki, kuri viena vai otra iemesla dēļ savā ķermenī aiztur pārāk daudz ūdens. Ja mēs aplūkotu vārda “ūdens tablete” burtisko nozīmi, šis termins, šķiet, norāda uz tableti, kas piepildīta ar ūdeni. Protams, ir gluži pretēji; kad tablete tiek norīta, cilvēks zaudē ūdeni.
Šis ir slavenais Groucho Marksa citāts, uz kuru valodnieki bieži atsaucas diskusijās par semantiku:
“Kādu rītu es nošāvu ziloni pidžamā. Kā viņš iejutās manā pidžamā, es nekad neuzzināšu.
Izlasot pirmo teikumu, šķiet, ka Markss kādu rītu pamodās un nošāva ziloni. Tomēr Markss maina teikuma nozīmi otrajā teikumā, kurā mēs uzzinām, ka zilonis burtiski atradās pidžamā.
Pētot semantiku, vārda, frāzes vai teikuma vispārpieņemtā nozīme tiek salīdzināta ar tā paša vārda, frāzes vai teikuma iespējamo nozīmi. Piemēram, pirmo reizi izlasot vārdu “avārija”, prātā var ienākt autoavārija. Tomēr šo terminu var izmantot arī, lai apspriestu skaņu, kas rodas, kad skaņdarbā tiek apvienoti lieli simboli, vai kā viļņi plīst pret akmeņainu piekrasti.
Tā kā semantika ir pētījums, kurā ir ietverta vārdu nozīme, tā savos pētījumos bieži izmanto sinonīmiju un antonīmiju. Diezgan ierasts apkārtējo pasauli raksturot ar pretstatiem un kopīgām iezīmēm. Piemēram, pieņemsim, ka sieviete vārdā Greisa mēģināja aprakstīt to, kā izskatās viņas meita. Viņa varētu teikt: “Viņa nav tik gara kā viņas tēvs, bet viņa izskatās tieši tāpat kā viņas tante Drū.” Ja klausītājs pazītu gan aprakstītās meitas tēvu, gan tanti, šī informācija, iespējams, palīdzētu iztēloties, kā viņa izskatās. To pašu uzdevumu izmanto valodnieki, lietojot sinonīmus (vārdus, kuriem ir līdzīga nozīme) un antonīmus (vārdus, kuriem ir pretēja nozīme), lai aprakstītu vārdu, frāzi vai teikumu.