TJG Online
Savienotās Valstis

Kas bija ASV labā kaimiņa politika?

Atjaunināts Publicēts 3 min lasīšana

Īsā atbilde

Labā kaimiņa politika bija ASV ārpolitikas kurss pret Latīņameriku, ko 1933. gadā iedibināja Franklins Delano Rūzvelts: atteikšanās no bruņotas iejaukšanās reģiona valstu iekšlietās un pāreja uz ekonomisku, tirdzniecisku un kultūras ietekmi. Mērķis nebija atteikties no ietekmes, bet iegūt to lētāk.

Pirms tam gandrīz trīs gadu desmitus darbojās pretēja loģika. Teodora Rūzvelta papildinājums Monro doktrīnai pasludināja ASV tiesības iejaukties, ja kāda puslodes valsts nespēj kārtot savas finanses vai uzturēt kārtību. Praksē tas nozīmēja jūras kājnieku desantus un ilggadēju okupāciju Haiti, Nikaragvā un Dominikānas Republikā, kā arī Kubas ierobežoto suverenitāti.

Rūzvelts šo pieeju atmeta divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, tā bija dārga un nepopulāra Lielās depresijas apstākļos. Otrkārt, trīsdesmitajos gados Latīņamerikā strauji auga Vācijas un Itālijas ekonomiskā un propagandas klātbūtne, un ASV vajadzēja draudzīgu, nevis aizvainotu puslodi.

Praktiskie soļi bija konkrēti: 1933. gada Montevideo konferencē ASV parakstīja konvenciju, kas noteica, ka nevienai valstij nav tiesību iejaukties citas iekšējās lietās; 1934. gadā tika atcelts Plata grozījums, kas ASV deva tiesības iejaukties Kubā; jūras kājnieki tika izvesti no Haiti. Kad 1938. gadā Meksika nacionalizēja ārvalstu naftas uzņēmumus, Vašingtona reaģēja ar sarunām par kompensāciju, nevis ar spēku, un tas bija politikas nopietnākais pārbaudījums.

Otrā pasaules kara laikā politika deva to, kam bija domāta: lielākā daļa Latīņamerikas valstu nostājās sabiedroto pusē, nodrošināja izejvielas un bāzes. Paralēli darbojās plaša kultūras diplomātija, kuras redzamākā daļa bija ASV finansētas filmas un raidījumi Latīņamerikas auditorijai.

Ko šī politika nedarīja

Neiejaukšanās attiecās uz karaspēku, ne uz ietekmi. Tajos pašos gados Vašingtona mierīgi sadarbojās ar reģiona diktatoriem, jo tie bija stabili un draudzīgi. Vietējām opozīcijām tas nozīmēja, ka ASV vairs nesūtīja karavīrus, bet arī neiestājās par demokrātiju.

Politika arī nebija ilgstoša. Pēc kara aukstā kara loģika to pakāpeniski izdzēsa, un piecdesmitajos gados atgriezās iejaukšanās, tikai citā formā: ar izlūkdienestu, ekonomisku spiedienu un atbalstu apvērsumiem. Tāpēc vēsturnieki labā kaimiņa politiku parasti datē ar aptuveni 1933.-1945. gadu.

Vissvarīgākais spriedums: tas bija taktikas, ne mērķa maiņa. Kas to lasa kā ASV atteikšanos no dominances puslodē, pārprot avotus.

Ar ko to jauc

Ar Monro doktrīnu. Monro doktrīna (1823) bija brīdinājums Eiropai neiejaukties Amerikas kontinentā. Teodora Rūzvelta papildinājums (1904) to pavērsa uz iekšu, pamatojot ASV iejaukšanos. Labā kaimiņa politika atsauca tieši šo papildinājumu, atstājot pašu doktrīnu spēkā. Tests: ja teksts runā par Eiropas lielvalstīm, tā ir Monro doktrīna; ja par ASV karaspēku Karību reģionā, tas ir papildinājums vai tā atsaukšana.

Ar Maršala plānu. Tas bija pēckara ekonomiskās palīdzības programma Eiropai ar naudu un konkrētām summām. Labā kaimiņa politika nebija palīdzības programma, bet diplomātiska nostādne.

Latviešu valodā frāzi „labā kaimiņa politika" mēdz lietot arī vispārīgi, kā apzīmējumu jebkurām draudzīgām attiecībām ar kaimiņvalsti. Vēsturiskajā nozīmē tas ir konkrēts termins ar konkrētu adresātu, un šīs divas lietojuma nozīmes nav vērts jaukt vienā tekstā.

Kāpēc tas interesē no Latvijas skatpunkta

Trīsdesmitie gadi Latvijā bija neitralitātes un Baltijas antantes laiks, un arī toreiz starptautiskajā apritē bija skaļi solījumi par neiejaukšanos. 1940. gads parādīja, cik daudz šādi solījumi ir vērti, ja aiz tiem nestāv spēks vai saistošas drošības garantijas.

Tas ir arī pamācība par to, kāpēc mazas valstis šodien uzstāj uz juridiski saistošām, nevis politiski deklaratīvām garantijām. Labā kaimiņa politika Latīņamerikai deva reālu, kaut daļēju ieguvumu tieši tāpēc, ka tā tika nostiprināta parakstītā konvencijā, nevis tikai runā.

Godīgi jāpasaka, ka analoģija ir ierobežota. Latīņamerikas valstis nebija anektētas, un to attiecības ar ASV atšķīrās no Baltijas valstu situācijas. Tiešu vēsturisku paralēli te vilkt nevajag, bet mehānismu, kā lielvalsts maina iejaukšanās formu, nemainot mērķi, ir vērts saprast.

Avoti

Visi jautājumi sadaļā Savienotās Valstis Sadaļas jautājumi ar burtu A Ziņot par neprecizitāti