Čoktavu nācijas vēsture: izraidīšana un atdzimšana

Šodien pastāv Oklahomas Čoktavu nācija, Misisipi čoktavu grupa un Luiziānas Dženas čoktavu grupa. Tās nav viena organizācijas filiāles, bet atsevišķas valdības ar savu teritoriju, savu vadību un savu dalības kārtību.

Atšķirt tās ir vienkārši, ja uzdod vienu jautājumu: kur cilvēka senči palika 1830. gadu izraidīšanas laikā. Oklahomas nācija izauga no tiem, kas devās uz rietumiem. Misisipi grupa izauga no tiem, kas palika uz vietas un nodzīvoja gadsimtu bez atzīšanas, līdz to federāli atzina 1945. gadā. Luiziānas grupa federālu atzīšanu ieguva vēl vēlāk, 20. gadsimta 90. gados. Jebkurš avots, kas runā par „čoktavu cilti“ vienskaitlī, visdrīzāk ir par vienu no trim.

Nepilnus divdesmit gadus pēc pašu pārciestā bada čoktavi Oklahomā savāca naudu un nosūtīja to badā mirstošajai Īrijai. Summa pēc mūsdienu mēra bija neliela, bet konteksts to padara par vienu no pazīstamākajiem žestiem visā ASV pamatiedzīvotāju vēsturē: to ziedoja cilvēki, kam pašiem vēl nebija atgūta saimniecība.

Šis stāsts Eiropā ir dzīvs. Korkas grāfistē Īrijā uzstādīta skulptūra „Radniecīgie gari“, kas veltīta tieši šim notikumam, bet 2020. gadā, kad ASV pamatiedzīvotāju kopienas smagi cieta no Covid-19, īru ziedotāji to atmaksāja ar lielām summām palīdzības fondos. Tas ir labs piemērs, cik ilgi reālajā politikā darbojas simboliski parādi.

Visbiežākā kļūda ir domāt, ka izraidīšana bija nelikumība, kas notika bez dokumentiem. Tieši otrādi: viss tika noformēts kā starptautisks līgums, ko ratificēja ASV Senāts, ar parakstiem, pantiem un kompensāciju aprēķiniem. Cilts pusē parakstītāju pilnvaras bija apšaubāmas, un sarunas notika masīvā spiedienā, bet juridiskā forma bija nevainojama.

Tas maina raksta būtību. Runa nav par likuma trūkumu, bet par to, ka likums tika izmantots kā instruments. Tieši tāpēc vēlākās čoktavu uzvaras nāca arī no dokumentiem: tieši atsaukšanās uz līgumu tekstiem 20. gadsimtā ļāva atjaunot pašpārvaldi un uzturēt prasības par zemi.

Piespiedu pārvietošanas mehānika, saraksti, ziemas ceļš, atstātā manta un kopienas sadalīšana pa divām vietām, ir atpazīstama arī Latvijas 20. gadsimta pieredzē. Atpazīstamība palīdz saprast, kāpēc čoktavu atmiņā šis notikums paliek centrālais pat pēc gandrīz diviem gadsimtiem.

Tālāk salīdzinājumu labāk nevilkt. Čoktavu gadījumā pamatā bija zemes tirgus un štata robežu paplašināšana, īstenota ar līgumu, nevis slepenu represiju operācija. Rezultāts abos gadījumos ir traģisks, bet cēloņi, izpildītāji un juridiskais ietvars atšķiras, un to sajaukšana neļauj saprast nevienu no abiem.

Skaitļi par bojāgājušo skaitu pārgājienu laikā avotos atšķiras, jo pilnīgas uzskaites nebija, un mūsdienu aplēses balstās uz nepilnīgiem armijas un uzņēmēju pārskatiem. Jebkurš avots, kas nosauc vienu precīzu skaitli bez atrunas, ir jāuztver piesardzīgi.

Ģenealoģijas un cilts dalības jautājumos vienīgais autoritatīvais avots ir pati attiecīgā nācija, jo katra nosaka savus dalības kritērijus, un vēsturisko sarakstu ieraksti bieži ir kļūdaini. Dokumentu kopijas glabā ASV Nacionālais arhīvs.