Kuras valsts tiesa lemj strīdos internetā?

Interneta darījumos puses bieži atrodas dažādās valstīs: pircējs Latvijā, pārdevējs Īrijā, serveris Vācijā, bet uzņēmuma juridiskā adrese vēl kaut kur citur. Tāpēc pirms strīda būtības jāatbild uz procesuālu jautājumu par piekritību. Eiropas Savienībā vispārējais princips ir, ka atbildētāju sūdz tās valsts tiesā, kurā ir viņa domicils, taču no šī principa ir vairāki praktiski svarīgi izņēmumi.

Patērētāju līgumiem izņēmums ir noteikts patērētāja labā. Ja tirgotājs savu komercdarbību vērš uz Latviju, piemēram, uztur mājaslapu latviešu valodā, norāda cenas eiro, piedāvā piegādi uz Latviju vai reklamējas Latvijas auditorijai, patērētājs var celt prasību savas dzīvesvietas tiesā. Uzņēmumam savukārt patērētājs jāsūdz patērētāja valstī. Līguma noteikums, kas šo aizsardzību mēģina atņemt, patērētāju parasti nesaista.

Piemērojamo likumu nosaka atsevišķs regulējums. Līgumsaistībām tas ir Romas I regulas režīms, ārpuslīgumiskām saistībām, piemēram, kaitējumam, Romas II regulas režīms. Puses bieži līgumā vienojas par konkrētas valsts tiesību piemērošanu, taču patērētāja gadījumā šāda vienošanās nevar liegt aizsardzību, ko viņam dod viņa dzīvesvietas valsts imperatīvās normas. Uzņēmumu savstarpējos līgumos izvēles brīvība ir daudz plašāka, tāpēc tur līguma teksts ir izšķirošs.

Atsevišķa kategorija ir goda un cieņas aizskārums vai nepatiesas informācijas izplatīšana internetā. Šeit Eiropas Savienības Tiesas prakse ļauj celt prasību vietā, kur atrodas cietušā interešu centrs, parasti pastāvīgās dzīvesvietas valstī, un prasīt atlīdzību par visu nodarīto kaitējumu. Alternatīvi var vērsties katras valsts tiesā, kurā saturs bijis pieejams, bet tad prasība aprobežojas ar tajā valstī nodarīto kaitējumu.

Tipiskākā kļūda ir domāt, ka platformas lietošanas noteikumos ierakstītā ārvalsts tiesa vienmēr ir saistoša. Patērētāju attiecībās tā bieži nav. Otra kļūda ir jaukt jurisdikciju ar izpildi: pat labvēlīgs spriedums pret uzņēmumu ārpus Eiropas Savienības var izrādīties praktiski neizpildāms, ja tam šeit nav ne mantas, ne pārstāvniecības. Tāpēc pirms tiesāšanās vērts noskaidrot, kur atrodas atbildētāja aktīvi.

Datu aizsardzības jautājumos ceļš ir citāds. Ja aizskarta personas datu apstrāde, sūdzību var iesniegt Datu valsts inspekcijā pēc savas dzīvesvietas, arī tad, ja pārzinis reģistrēts citā dalībvalstī; uzraudzības iestādes savā starpā sadarbojas. Tas bieži ir ātrāks un lētāks ceļš nekā prasība tiesā, lai gan zaudējumu atlīdzību piespriež tikai tiesa.