Kā darbojas imunizācija?

Vakcinācijas darbojas, pasargājot cilvēku no saslimšanas “vēlāk”. Ja persona būtu imunizēta pret slimību, saskare ar šo slimību nekavējoties izveidotu imūnreakciju, tādējādi pasargājot personu no saslimšanas.

Bieži vien saskarsme ar noteiktām slimībām un to saraušanās nozīmē, ka tās vairs nesaslimst. Tātad viena vīrusa iedarbība un kontrakcija bieži atstāj cilvēku imūnu uz mūžu, un tas ir veids, kā organisms pats veic imunizāciju. Tas nenozīmē, ka persona nesaņems līdzīgus vīrusus ar līdzīgiem simptomiem, kā ar daudziem rinovīrusiem, kas izraisa saaukstēšanos. Tomēr var atzīmēt, ka dažās ģimenēs bērni saslimst ar rinovīrusu, ar kuru vecāki nesaslimst. Tas mēdz būt tāpēc, ka vecākiem jau agrāk ir bijis šis konkrētais vīruss, un tagad viņi ir imūni pret to.

Daži vīrusi neizraisa mūža imunitāti. Daži piemēri ir elpceļu sincitiālais vīruss (RSV). Riska grupā esošie bērni var saņemt vakcināciju pret RSV, kad viņi ir jauni, taču tie nepaliks imūni, kad imunizācija tiks pārtraukta. Turklāt viņi var iegūt RSV vairāk nekā vienu reizi.

Tomēr lielākā daļa imunizāciju izmanto ķermeņa spēju kļūt imūnam pret daudzu veidu vīrusiem. Tā vietā, lai gaidītu, kamēr cilvēkam izveidosies dabiska imunitāte, saslimstot ar kādu slimību, imunizācija pakļauj organismu slimībai, lai organisms iemācītos aizsargāties pret turpmāku iedarbību.

Parasti tiek uzskatīts, ka tas ir drošāks nekā imunitātes veidošanās, saslimstot ar slimību. Lielākā daļa injicēto vīrusu vai vīrusu daļu nevar izraisīt slimību, pret kuru persona kļūst imūna. Ir pāris izņēmumi. Vējbakas un masalu/cūciņu/masaliņu imunizācija tiek ņemta no dzīviem vīrusiem. Retos gadījumos bērnam pēc imunizācijas var attīstīties kāds no šiem vīrusiem, taču gadījumi mēdz būt diezgan viegli.

Perorālā poliomielīta vakcīna arī radīja zināmu risku saslimt ar poliomielītu. Tas notika ļoti reti, un tagad tā vietā visbiežāk tiek izmantota neaktīvā poliomielīta vakcinācija (IPV), izmantojot mirušu vīrusa formu. Tas nozīmē, ka bērns nevar iegūt poliomielītu no IPV un, iespējams, ir imunizēts uz mūžu.

Dažas imunizācijas neizraisa mūža imunitāti. Bieži vien imunizācija ir jāatkārto agrīnā pubertātes vai agrīnā pieaugušā vecumā, lai turpinātu nodrošināt aizsardzību pret slimībām. Daudzi ir atklājuši, ka laika gaitā ir mainījušies ārstu ieteikumi, kad veikt imunizāciju. Ieteicams konsultēties ar ārstu par jauniem vakcinācijas ieteikumiem, īpaši vecāka gadagājuma cilvēkiem un bērniem, kad viņi kļūst vecāki.

Ir atzīmēts, ka daži vīrusi netiek apturēti ar imunizāciju. Tā tas ir bijis, izstrādājot HIV vakcināciju. HIV problēma saistībā ar vakcināciju ir tāda, ka HIV uzbrūk šūnām, kas parasti izraisa imūnreakciju. Tā kā šīs šūnas ir atspējotas, tās nespēj cīnīties pret vīrusu. Lai gan dažas zāles ir palīdzējušas ierobežot HIV smagumu, neviens vēl nav spējis izstrādāt vakcīnu, kas liktu imūnšūnām atbilstoši reaģēt.

Turklāt HIV ir retrovīruss, kas nozīmē, ka tam ir tendence mainīt savu formu, ķermenim cenšoties ar to cīnīties. Tātad miruša HIV vīrusa injicēšana cilvēkam var nozīmēt, ka organisms varētu cīnīties ar vienu HIV veidu, bet nespētu to atpazīt vai cīnīties ar citām formām.

Uzzinot vairāk par ķermeņa imūnreakciju, vēlāk var tikt veikta HIV vakcinācija, taču daudzi zinātnieki secina, ka mēs neesam tik tuvu šī mērķa sasniegšanai. Tomēr daudzām slimībām jaunas vakcīnas var palīdzēt ievērojami samazināt nopietnu slimību risku. Jaunā vakcinācija pret cilvēka papilomas vīrusu ir nozīmīgs solis, lai samazinātu saslimstību ar dzemdes kakla vēzi.