Kā dibina partiju un kā tā iekļūst Saeimā?

Dibināšanas kārtību nosaka Politisko partiju likums. Nepieciešams noteikts minimālais dibinātāju skaits, kuri ir balsstiesīgi Latvijas pilsoņi vai citas normā noteiktas personas, dibināšanas sapulce ar protokolu, apstiprināti statūti un programma, kā arī izraudzīta pārvaldes institūcija. Pieteikumu ar visiem dokumentiem iesniedz Uzņēmumu reģistram, kas pārbauda gan dokumentu saturu, gan to, vai nosaukums nav maldinoši līdzīgs jau reģistrētam. Aktuālo dibinātāju skaitu un valsts nodevas apmēru publicē Uzņēmumu reģistrs, un tieši tur tie ir jāpārbauda, jo prasības laika gaitā ir mainītas.

Reģistrācija ir tikai sākums. Partija ir juridiska persona ar grāmatvedības, gada pārskatu un finansēšanas pienākumiem. Ziedojumus drīkst pieņemt tikai no fiziskām personām, kas ir pilsoņi vai tiesīgas personas, ar noteiktiem gada ierobežojumiem, un tie ir publiski. Uzņēmumu ziedojumi partijām ir aizliegti. Finansēšanas ievērošanu uzrauga Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs, kas var pieprasīt atmaksāt nelikumīgus ziedojumus un piemērot sodus. Partijas, kas vēlēšanās guvušas noteiktu atbalstu, saņem arī valsts budžeta finansējumu, un tā aprēķina kārtība ir noteikta normatīvajos aktos.

Saeimā ir 100 deputātu, kurus ievēlē piecos vēlēšanu apgabalos: Rīgā, Vidzemē, Latgalē, Kurzemē un Zemgalē. Vietu skaits apgabalā ir atkarīgs no vēlētāju skaita tajā, tāpēc tas no vēlēšanām uz vēlēšanām mainās. Balsojums notiek par sarakstu, bet vēlētājs var atsevišķiem kandidātiem likt plusu vai svītrot tos, un tas ietekmē, kuri no saraksta iekļūst. Tieši šī iespēja Latvijas sistēmā ir nozīmīgāka, nekā daudzi domā: svītrojumi mēdz izlemt, kurš no saraksta kļūst par deputātu.

Barjera ir pieci procenti no derīgajām balsīm visā valstī. Tā ir aprēķināma valsts mērogā, nevis atsevišķi katrā apgabalā, tāpēc partijai, kas ir populāra tikai vienā reģionā, iekļūšana ir sarežģīta. Pēc barjeras pārvarēšanas vietas starp sarakstiem sadala pēc matemātiskas metodes, ko nosaka Saeimas vēlēšanu likums. Praktiskās sekas ir divas: nelielām partijām ir spēcīgs stimuls apvienoties sarakstos, un balsis, kas nodotas par sarakstiem zem barjeras, sadalījumā nepiedalās.

Jaunai partijai ceļš uz vēlēšanām ietver vēl vienu soli: kandidātu saraksta iesniegšanu Centrālajai vēlēšanu komisijai likumā noteiktajā termiņā, ar kandidātu piekrišanām, ziņām par sodāmību un sadarbību ar valsts drošības iestādēm padomju laikā, kā arī drošības naudas iemaksu. Nokavēts termiņš vai nepilnīgi dokumenti nozīmē, ka saraksts netiek reģistrēts, un šo kļūdu katrās vēlēšanās pieļauj kāds jauns spēks.

Vēsturiski Latvijā partiju sistēma ir bijusi mainīga: kopš neatkarības atjaunošanas gandrīz katrās vēlēšanās Saeimā iekļuvis vismaz viens jauns spēks, bet ilgtermiņā noturīgu partiju ir maz. Tas nozīmē, ka atpazīstamība pati par sevi nav pietiekama, ja nav reģionālu struktūru un finansējuma, kas atbilst likuma prasībām.