Kā Latvijā kļūst par tiesnesi?

Tiesu sistēmu Latvijā veido trīs līmeņi: rajona (pilsētas) tiesas, apgabaltiesas un Augstākā tiesa ar Senātu, kā arī atsevišķi administratīvās tiesas un Ekonomisko lietu tiesa. Satversmes tiesa stāv ārpus šīs sistēmas un vērtē normatīvo aktu atbilstību Satversmei; tās tiesnešus ieceļ citā kārtībā. Kandidātam tāpēc vispirms jāsaprot, uz kuru tiesu viņš pretendē, jo prasītais stāžs un atlases process atšķiras.

Ceļš parasti ir pakāpenisks. Daudzi tiesneši sāk kā tiesas darbinieki, tiesneša palīgi vai tiesas sēžu sekretāri, tad strādā prokuratūrā, advokatūrā vai valsts pārvaldē, iegūstot prasīto stāžu. Pēc pieteikšanās uz vakanci notiek atlase, kas ietver dokumentu pārbaudi, rakstisku un mutvārdu kvalifikācijas eksāmenu un stažēšanos tiesā. Stažēšanās laikā kandidāts strādā pieredzējuša tiesneša uzraudzībā, un par tās rezultātiem sniedz atzinumu.

Iecelšanas un apstiprināšanas lēmumus pieņem Saeima un Tieslietu padome atbilstoši likumam „Par tiesu varu”, kura aktuālā redakcija pieejama vietnē likumi.lv. Tieslietu padome ir tiesu varas pašpārvaldes institūcija, kas lemj par tiesnešu karjeras jautājumiem, tiesu darba organizāciju un atzinumiem par tiesu sistēmas politiku. Kompetenču sadalījums pēdējās desmitgades laikā ir mainīts vairākkārt, virzienā uz lielāku tiesu varas pašnoteikšanos, tāpēc uz vecākiem rakstiem šajā jautājumā paļauties nevajag.

Tiesneša amats nozīmē ierobežojumus, par kuriem kandidāti reizēm neaizdomājas. Tiesnesis nedrīkst apvienot amatu ar uzņēmējdarbību, politisku darbību un lielāko daļu citu apmaksātu nodarbošanos, izņemot pedagoģisko un zinātnisko darbu. Tiesnesim jāiesniedz amatpersonas deklarācija, jāievēro ētikas normas, un par to pārkāpumiem var ierosināt disciplinārlietu. Tiesnešu neatkarība praksē nozīmē arī to, ka par lietā pieņemtu lēmumu tiesnesi nevar sodīt, ja vien nav pieļauts rupjš tiesību normu pārkāpums.

Blakus tiesnešiem tieslietu jomā darbojas citas juridiskas profesijas ar savu atlases kārtību: zvērināti advokāti, kurus uzņem Latvijas Zvērinātu advokātu kolēģija, zvērināti notāri, zvērināti tiesu izpildītāji un prokurori. Katrai no tām ir savs kvalifikācijas eksāmens un savs ierobežojumu kopums. Skolēnam vai studentam, kas svārstās, ir vērts saprast atšķirību pēc funkcijas: advokāts pārstāv klientu, prokurors uztur apsūdzību valsts vārdā, notārs apliecina darījumus, tiesu izpildītājs izpilda spriedumus, bet tiesnesis izšķir strīdu.

Praktiskais ieteikums tiem, kas šo ceļu apsver: sāciet ar praksi tiesā vai prokuratūrā studiju laikā. Tā ir vienīgā droša metode uzzināt, kā izskatās ikdiena ar lietu apjomu un termiņiem, un tieši tur veidojas kontakti un reputācija, kas vēlāk atlasē ir nozīmīga. Tiesneša darba apjoms Latvijā ir liels, un tieši tas ir viens no biežākajiem iemesliem, kāpēc kandidāti no šī ceļa atsakās. Lietu skaits uz vienu tiesnesi, sarežģītība un termiņi nozīmē regulāru darbu ārpus sēžu laika, jo nolēmuma sagatavošana notiek nevis zālē, bet pie dokumentiem. Vienlaikus tiesu sistēmā pakāpeniski ieviesta elektroniskā lietvedība, kas daļu tehniskā darba ir atvieglojusi.