Celsija temperatūras skalu, kas mēra karstumu vai aukstumu no 0° saldētam ūdenim līdz 100° verdošam ūdenim, 1742. gadā izgudroja zviedru astronoms Anderss Celsiuss. Viņš skalu nosauca par grādu skalu, un cilvēki dažkārt var joprojām skatīt temperatūras, kas norādītas ar šo terminu. Tomēr 1954. gadā zinātnieki oficiāli nosauca temperatūras skalu astronoma vārdā, lai godinātu viņa darbu.
Sākotnējā skala atšķiras no mūsdienu Celsija lietojuma. Radītājs iestatīja 0 kā ūdens viršanas temperatūru un 100 kā tā sasalšanas punktu. Īsi pēc viņa nāves tas tika mainīts uz modernāku lietojumu.
Viena no mūsdienu skalas priekšrocībām ir tā, ka aprēķini no 0 līdz 100 ir daudz vienkāršāki nekā Fārenheita aprēķini. 0°C atbilst 32°F. Ūdens viršanas temperatūra zem 1° atmosfēras spiediena ir 100°C vai 212°F. 100 bāzes metodi ir vienkārši vieglāk aprēķināt nekā sarežģītāko Fārenheita formulu. Pārvēršot Celsija uz Fārenheitu, tiek ievērota šī pamatformula: F = (C x 1.8) + 32.
Mūsdienās lielākā daļa valstu izmanto Celsija mērījumus ne tikai laikapstākļiem, bet arī temperatūras mērījumiem cepšanā un citos lietojumos. Zinātnieki visā pasaulē izmanto šīs skalas un Kelvina mērījumu kombināciju. Kelvina skala ir balstīta uz fiksētajiem absolūtās nulles punktiem, kur nekas nevar būt vēsāks un visa matērija sacietē, un ūdens trīskāršo punktu, kur vienādi tiek izmantots gāze, šķidrais un cietais ūdens. Šī skala ir īpaši noderīga, lai apspriestu ekstremālās temperatūras.
ASV cilvēki parasti izmanto Fārenheitu ikdienas lietošanā, taču lielākā daļa laikapstākļu kanālu nodrošina arī konvertēšanu uz Celsija grādiem. ASV ražotās pavārgrāmatas parasti arī nodrošina pārveidojumus, jo cepeškrāsnī, kurā tiek izmantota otra temperatūras skala, cepšana tiktu pilnībā izbeigta, ja tiek ievēroti norādījumi par vienu temperatūras skalu. Kūka, kas cepta stundu 325°C (625°F), būtu katastrofa.