Alegorijas funkcija dzejā ir sniegt dzejolim divas nozīmes. Pirmā nozīme ir acīmredzama un atspoguļo panta galveno tēmu; tomēr tajā ir ietverta otra dziļāka nozīme. Otrā nozīme bieži vien ir atsauce uz dzejoļa patieso vēstījumu. Šajā ziņā alegorija ir metafora, kas izmanto tiešu aizstāšanu, lai aizstātu vienu stāstu ar citu.
Alegorija ir paplašināta metafora, kas parasti aptver visu dzejoli. Markuss Fabiuss Kvintilians, romiešu domātājs, uzskatīja, ka pastāv divi galvenie alegoriju veidi: tie, kas ir personiski vai vēsturiski, un tie, kas bija asprātīgi vai sarkastiski. Grieķu filozofs Aristotelis uzskatīja, ka dzejoļi ir tikai par emocijām, nevis vēsturi.
Tomēr alegorisks dzejolis var būt par jebkuru tēmu, ja vien viens vēstījums tiek tieši aizstāts ar citu. Tās var būt līdzības, kurās izmantots vecs stāsts, lai attēlotu mūsdienu vēstījumu. Tie var būt arī politiski, kur viltus varoņi ir reālu politiķu vai publisku personu simboliskas versijas. Tie var izjaukt vēsturiskus notikumus vai būt veids, kā maskēt personīgo pieredzi.
Klasiskā dzeja, piemēram, Vergilija “Eklogas” un “Eneida”, parāda, ka vesela alegorija var aptvert vienu dzejoli, bet dzejoļa ietvaros var būt arī mazākas alegorijas. Tas parasti notiek ar garākiem dzejoļiem, piemēram, Dantes dzejoļiem par debesīm, elli un šķīstītavu. Alegorijas funkcija dzejā, piemēram, “Eneidā”, ir slavēt politisko vadītāju. Vergilijs izmanto galveno varoni Eneju, lai parādītu Romas imperatora Augusta lielās stiprās puses.
Savukārt Džons Dridens izmantoja savu alegoriju dzejā, lai kritizētu mūsdienu politiskās figūras. Viņa dzejolis “Absaloms un Ahitofels” tika publicēts 1681.–82. gadā divās daļās, un tikai pirmo daļu noteikti uzrakstīja pats Dridens. Tas tika uzrakstīts, kad tuvojās Lielbritānijas Kārļa II valdīšanas laiks. Dridens izmantoja tiešus aizstāšanas veidus, lai aizstātu politiskās figūras ar Bībeles figūrām, piemēram, aizstājot Tomasu Šedvelu un Elkanu Settle ar Ogu un Doegu.
Edmunds Spensers nolēma dzejā izmantot alegoriju, lai attēlotu cilvēku tikumus. Katrs bruņinieks, kas redzams viņa dzejolī “Faerie Queene”, ir viena tikuma alegorija. Tomēr tā ir arī kritika Tjūdoru dinastijai, kas 1596. gadā tuvojās beigām.
Galvenās alegorijas funkcijas dzejā ir slavināt vai glaimot kā Vergilijs vai kritizēt kā Dridens un Spensers. Tas ir arī instruments, ko izmantot, lai mācītu morāli un tikumus, veidotu parodijas par mūsdienu figūrām vai maskētu emocijas. Funkcija ir atkarīga no tā, ko dzejnieks vēlas pateikt, tāpēc vispirms ir slēptā nozīme, tad dzejnieks mēģina maskēt tiešo nozīmi ar citu apmetni.