Aliterācijas funkcija literatūrā ir likt uzsvaru uz noteiktu punktu vai padarīt kādu darba aspektu neaizmirstamāku. Piemēram, prozā aliterāciju bieži izmanto, lai pievērstu lasītāja uzmanību konkrētam teikumam un izceltu to. Aliterāciju bieži izmanto arī rakstzīmju nosaukšanai, lai padarītu viņiem neaizmirstamākus vārdus, kurus ir jautri pateikt skaļi. Lai gan aliterācijas funkcija ir gandrīz vienāda gan dzejā, gan prozā, dzejnieki to bieži izmanto, lai noteiktu dzejoļa ritmu un tā fonētiskās īpašības.
Aliterācija literatūrā ir noteiktu vārdu lietošana kopā ar līdzīgām līdzskaņu skaņām, parasti katra vārda sākumā vai vienā un tajā pašā vietā. Jau pašā šī raksta nosaukumā ir ietverta aliterācija, jo tajā katra vārda sākumā atkārtojas ne tikai skaņa “l”, bet arī skaņa “t”, kas tai seko. Aliterācija bieži tiek izmantota gan prozā, gan dzejā, lai gan tā var sasniegt dažādas lietas katrā formā.
Prozā to parasti izmanto, lai noteiktu līniju vairāk izceltu uz tām apkārt esošajām līnijām. F. Skota Ficdžeralda grāmatas Lielā Getsbija pēdējā rindiņa ir lielisks aliterācijas piemērs literatūrā, kas sastāv no “Tā mēs braucam tālāk, laivas pret straumi, nemitīgi velkas atpakaļ pagātnē”. Šis “b” skaņu atkārtojums pastiprina teikumā pausto sākotnējo ideju par sitienu un rada ritmu un skaņu rindā gandrīz kā bungas. Izmantojot aliterāciju literatūrā, Ficdžeralds atbalstīja rindā izklāstīto ideju, izmantojot tajā ietvertos vārdus, lai radītu ritma sajūtu un dauzītos pret objektu, piemēram, laivu pret viļņiem.
Autori bieži izmanto arī aliterāciju, izdomājot rakstzīmju nosaukumus. Populāri komiksu varoņu vārdi, piemēram, Pīters Pārkers, Brūss Baners un Klārks Kents, kā arī multfilmu varoņi, piemēram, Donalds Daks, Mikipele un Bugs Bunny, izmanto aliterāciju. Tādējādi tiek izveidoti vārdi, kurus ir patīkami teikt un dzirdēt, kā arī viegli atcerēties.
Aliterācijas izmantošana literatūrā parasti attiecas arī uz dzeju. Dzejoļos aliterācija bieži tiek izmantota veidam, kādā tā rada rindiņas vai frāzes skaņu. Tā kā dzejoļus bieži lasa skaļi, šī šādu vārdu skaņas kvalitāte var būt daudz svarīgāka. Līnija “Katra purpura aizkara zīdaini skumja, nenoteikta šalkoņa” Edgara Allena Po darbā “Krauklis” apvieno aliterāciju un onomatopoēzi. Po vārdu izvēle un “s” skaņas šajos vārdos ir ne tikai aliteratīvas, bet arī rada pašu skaņu, kā šie aizkari šalko un kustas kopā.