“Tiesu aktīvisms” un “tiesu savaldīšana” ir divi termini, ko izmanto, lai aprakstītu dažu tiesas lēmumu filozofiju un motivāciju. Diemžēl abu terminu populārais lietojums ir radījis ievērojamu neskaidrību par to patieso nozīmi un pareizu piemērošanu. Visvienkāršākajā līmenī tiesu aktīvisms attiecas uz sprieduma teoriju, kas ņem vērā likuma garu un mainīgos laikus, savukārt tiesiskā ierobežošana balstās uz stingru likuma interpretāciju un juridiska precedenta nozīmi.
Daudzos gadījumos tas, vai konkrēto tiesnesi vai tiesu var saukt par “aktīvistu” vai “savaldīgu”, ir nepieciešams rūpīgi atskatīties uz spriedumu vēsturi. Piemēram, tiesnesim aktīvistam var būt ievērojama precedenta un aktīva likumdošanas atcelšanas vēsture. Turklāt, iespējams, parādīsies modelis, kas saskaņo politiskās un ideoloģiskās preferences ar lēmumiem. Tiesnesis aktīvists var būt konservatīvs vai liberāls savos uzskatos. Viens no faktoriem, kas var definēt aktīvistu, ir personīgo vai politisko filozofiju ievērošana ar spriedumu neatkarīgi no likuma.
Turpretim tiesnesim vai tiesai, kas iesaistās tiesiskās ierobežošanas politikā, var būt bijusi rakstīto likumu ievērošana un precedenta ievērošana. Uz savaldību balstītas tiesas politiskajam sastāvam nevajadzētu ietekmēt lēmumus, jo tiesneši, visticamāk, vairāk rūpēsies par stingru esošo likumu ievērošanu. Daži eksperti arī apgalvo, ka tiesas lēmumiem, kuru pamatā ir ierobežojums, būs lielāka vienošanās par lēmumiem, jo stingra likuma interpretācija neapšaubāmi pieļauj maz iespēju domstarpībām.
Ciktāl tas attiecas uz filozofiskajām atšķirībām, tiesu aktīvisms un tiesiskā ierobežošana ir vienkārši divi dažādi juridisku nolēmumu apraksti. Problēmas un neskaidrības par šo terminu nozīmi mēdz sākties, kad šīs filozofijas tiek ievietotas labā pret slikto, morālo pret amorālo vai objektīvo un subjektīvo pozīciju sistēmā. Arī tiesnešu aktīvisms bieži, taču nepareizi, tiek saistīts ar liberālismu, savukārt tiesu savaldība tiek nepareizi interpretēta kā konservatīvs viedoklis. Faktiski dažus lēmumus var uzskatīt par konservatīvā tiesnešu aktīvisma piemēriem, savukārt citus var uzskatīt par liberāla tiesnešu aktīvisma piemēriem.
Tiesu aktīvismu dažkārt izsmejoši dēvē par “likumdošanu no sola” vai valsts un valsts likumdevējiem piešķirto likumdošanas pilnvaru uzurpēšanu, pieņemot lēmumus, kas prasa izmaiņas politikā. No otras puses, dažas no galvenajām ASV Augstākās tiesas lietām, piemēram, Brauns pret Izglītības padomi, ignorēja gan precedentus, gan valsts likumus, pasludinot valsts skolu segregāciju par nelikumīgu. Lai gan tiesu savaldību var raksturot kā pārāk vienkāršotu filozofiju, kas pieļauj negodīgu, bet ne antikonstitucionālu likumu pastāvēšanu precedenta dēļ, tā tomēr palīdz kontrolēt tiesu varas potenciālo varu, cieši pieturoties pie pārliecības, ka ierobežota vara palīdz saglabāt. brīvība.