Kāda ir konotācijas loma literatūrā?

Konotācija literatūrā rodas, ja lietotā valoda norāda uz emocionālu vai empātisku vārda vai idejas burtiskās nozīmes dimensiju. Konotācija ir viens no diviem vārdiem — konotācija un denotācija —, kas raksturo valodas pamatīpašību. Denotācija ir vārda vai frāzes burtiskā nozīme. Nevar apsvērt vārda vai frāzes konotācijas nozīmi, nesaprotot, ko vārds vai frāze nozīmē burtiski. Konotācija literatūrā ļauj attiecīgajai idejai piešķirt dziļāku nozīmi.

Denotācijas un konotācijas attiecības literatūrā ļauj veidot idiomas un citas runas figūras. Denotācija sniedz vārda vai frāzes burtisko nozīmi. Piemēram, frāze “ābola kodums” burtiski nozīmē vienu kumosu no viena augļa gabala. Frāzes “ābola kodiens” konotācija var ietvert vairākus citus elementus, tostarp Bībeles stāstu par Ādamu un Ievu. Tāpat ābols var būt metafora dzīvei un kumoss darbībai, liekot šai frāzei nozīmēt “dzīvot dzīvi pilnībā” vai “izmantot dienu”.

Konotācija literatūrā nodrošina pamatu metaforām, līdzībām un citām abstraktām lingvistiskām konstrukcijām. Bez metodes idejām piešķirt nozīmi ārpus burtiskā, nebūtu iespējams salīdzināt abstraktus un konkrētus jēdzienus. Konotācija ir daļa no lingvistikas pētījuma, ko sauc par semiotiku. Semiotika ir pētniecība par simboliem, kas ļauj cilvēkiem sazināties neatkarīgi no valodas vai kultūras. Visi vārdi jebkurā valodā ir metaforas, kuru konotācija piešķir metaforai plašāku nozīmi.

Literatūrā ir daudz konotācijas piemēru. Piemēram, Tomasa Vulfa slavenajā citātā “Tu vairs nevari doties mājās” vārds “mājas” nozīmē nozīmi, kas ir daudz plašāka par mājas vai pat mājas burtisko interpretāciju. Citātā minētais “mājas” attiecas uz pagātni, “mājām”, kurās cilvēks uzauga. Aplūkojot šo frāzi denotatīvi, tai tiek zaudēts viss emocionālais svars un nozīme.

Miltona grāmatā “Pazaudētā paradīze” sarežģītāka konotatīva nozīme ir iegūta no grieķu un romiešu mitoloģisko formu un jēdzienu lietojuma, tostarp no paša dzejoļa formas. Kā episks dzejolis, Zaudētās paradīzes forma nozīmē, ka stāsts kaut kādā ziņā ir mītisks. Grieķu un romiešu mitoloģija gan iedvesmai, gan priekšmetam koncentrējās uz augstāko dievišķības pakāpi. Miltona nolūks, izsaucot šo konotāciju, izmantojot formu, ir piešķirt stāstījumam dziļāku dimensiju nekā pašam burtiskajam stāstam. Līdz ar to konotācija nav jāpiešķir ar vārdiem, to var radīt arī ar dažādiem literāriem elementiem.