Literāro paņēmienu, kas pazīstams kā metonīmija, visbiežāk izmanto dzejā, lai pievērstu uzmanību vārdam vai idejai, nedaudz mainot dzejnieka lietoto dikciju. Nelielas vārdu izvēles izmaiņas var izraisīt lielas izmaiņas tajā, kā lasītājs uztver dzejoļa jēdzienu. Metonīmija to var paveikt, bieži vien abstrahējot pamatā esošo ideju vai padarot to lielāku par dzīvi.
Viens vienkāršs veids, kā dzejā izmantot metonīmiju, ir saukt kaut ko tādā vārdā, kas padara to mazāk tehnisku vai specifisku, kā arī abstraktāku vai “arhetipiskāku”. Piemēram, ja dzejnieks raksta rindiņu, iekļaujot kādu asiņojošu, bet vārda “asinis” vietā lieto vārdu “dzīve”, tas daudziem lasītājiem rada atšķirīgu iespaidu. Šajā metonīmijas lietojumā asinis kā tehniski bioloģisks elements tiek abstrahētas par “dzīvības spēku”, kaut ko ar garīgākām vai metafiziskām asociācijām. Šis ir viens no visizplatītākajiem metonīmijas lietojumiem dzejā un citā literatūrā.
Turklāt metonīmiju var izmantot arī, aprakstot tādas institūcijas kā tautas vai viduslaiku izpratnē karaļvalstis. Viens no izplatītākajiem metonīmijas lietojumiem ir atsaukties uz karaspēku vai armijām kā uz nācijas “spēku”. Mūsdienu izteiksmē šis metonīmiskais termins ietvertu citas aizsardzības sistēmas daļas, piemēram, progresīvas aizsardzības tehnoloģijas.
Vēl viens metonīmijas lietojums dzejā ietver lietvārda izslēgšanu produktu līnijā un tikai īpašības vārda atstāšanu. Piemēram, vārda “labs” lietojums, lai aprakstītu labas lietas, ir metonīmijas lietojums. Atkal, metonīmijas izmantošana vēl vairāk abstrahē ideju. Sakot “labas lietas”, tiek iegūts konkrētāks priekšstats par to, uz ko ir atsauce, bet, sakot tikai “viss labais”, lasītājiem rodas universālāks priekšstats par to, kas tiek apspriests vai aprakstīts dzejā.
Metonīmija dzejā var būt noderīga arī literārajā simbolikā. Literārā simbolika ir ideja, ka vārdiem, kādi tie ir izteikti lapā, var būt dziļāka vai slēpta nozīme. Šeit metonīmijas izmantošana var palīdzēt radīt simboliskāku literatūras darbu.
Kopumā metonīmija aizņem ikdienišķus, parastus priekšmetus un piešķir tiem poētiskāku krāsu vai “dzīvību”. Tie, kas kritizē literatūru vai citu mākslu, bieži runā par to, ka kaut kas “atdzīvojas”. Dzejnieki izmanto metonīmiju, lai sasniegtu šo mērķi, aprakstot vienkāršus priekšmetus vai jēdzienus radošāk.